vipsār, kaut kā šodien iedomājos par cilvēku pacietību. un arī par to, ka man reizēm tās nav. un vispār, es ļoti cienu cilvēkus par pacietību. piemēram, es nekad nevarēju saprast, kā Ģirts varēja strādāt Depo. tajās reizēs, kad es pavadīju kārtējo vakaru neatejot no bāra letes, man gribējas sist tiem cilvēkiem, bet viņam tajā laikā viņiem bija jāpiepilda glāzes, jājoko, jāsmaida...

Vai arī pasniedzēji.. viņi stāsta, stāsta, stāsta, es jau sen būtu noslepkavojusi lielāko daļu no mana kursa.

Un tagad par meitenēm-modelēm. Viņas nāk pie manis, teiksim, un nāk, un itkā nav tas pieņemtais modeļu tipinš, bet meitenei pietiek pacietības ar sevi tiešām strādāt, un to ureiz var manīt.