kas to būtu domājis - šodien sagribējās pavasari. bet nu, to agro.
un vispār arī vasaru. jo īstenībā, tā, kas bija, neskaitot spānijas braucienu, bija ļoti ļoti burvīga. tāda, ka beidzot varēja just, ka tu atpūties. ka tu esi dārzā, pie ezera, šūpuļtīklā, nesteidzīgi malko aukstu sidru , kas pagrabā stāv kastēm, un vispār ne par ko nevajag domāt. jo viss, kas tajā brīdī liekas svarīgs, ir tavu acu priekšā, un tu atpūties no domāšanas.