ai bet tā ja godīgi man baigi gribētos nevis atsākt bet nekad nepamest to dejošanu. kaut kāda baigā nostaļģija ir uznākusi, eh, tie tik bija laiki

man pietrūkst, protams, vasaras spēles, it īpaši amerikas futbolspēle ar trako amerikānieti

man arī pietrūkst Šašliks, īstajā vārdā varbūt renāte, man pietrūkst tie veselīgie smiekli, ko radīja viņas solo°numurs, un viņas "šodien man nepatika viss un patika nekas".

visvairāk par visu man trūkst Da Amerika. cik ļoti mēs centāmies visur būt pēdējie, bet neskatoties uz to, bijām visdraudzīgākie un visjautrākie.

pietrūkst mūsu pašizdomāties stāsti par Džungu nakts trasē, un nakts trase vispār, ar ugunskura kurināšanu, picas ēšanu, dziedāšanu un jāņtārpiņu gaismām.

bet varu derēt, ka tagad tur tas viss nav vairs tāds. nav tik mīļš un draudzīgs, un cilvēki, kas bija toreiz ar mums, arī jau vairs nav tur. Tā baigi bēdīgi no vienas puses, bet no otrās - man ir patiess prieks, ka tas viss bija ar mani, ka tas viss ir atstājis nenormāli jaukas atmiņas par sava veida bērnību.