Tad nu pēc samērā ilgas braukšanas pa kalniem augšup lejup ar sāpošām ausīm (man ar to spiedienu ātri braucot lejā vai augšā nu ir kā ir) bijām beidzot atraduši mūsu māju nr1 ( jo pēc nedēļas būs māja nr2). Tāda izteiktā spāņu stila divstāvīgā māja no balta akmens un vecām koka mēbelēm. ar lielisku, pa īstam lielisku skatu pa logu:

tā nu mēs katru dienu ar to pašu Barselonā noīrēto autiņu pa tiem kalniem braukājām. sākumā bija bail līdz nāvei, jo ceļi tur tādi šauri šauri, un pagriezieni strauji, un jāatsāj autiņš biež vien bija galīgi ne uz 0 grādīgās virsmas. tā neko, pludmale, pludmale, veikali veikaliņi ar saviem dīvainiem darba laikiem un siestām galīgi nelaikā (dienas vidū, tas ir no kādien divpadsmitiem līdz pieciem viss ir ciet).

mūsu māja nr2 atradās pļavas vidū kur apkārt vienā pusē bija jūra, vēl vienā pusē purvs un tas arī bija viss. un tur mēs pamatīgi sākām jūgties nost, jo arī rajoniņs bija tāds super maziņš ar 3 ieliņām un praktiski visas mājas bija tukšas. tāds amerikāņu tipiņa rajons, un māja arī ar 3 balkoniem, visādu super elektrotehniku un eiro-remontu.

un baseinu, jā.

 

vispār brauciens bija tāds samērā ijocīgs, kā jau droši vien varēja noprast pēc te dažiem ieraksties "hola espania" sauktajiem. bet par to nu vairs nerunāsim. braukājām baigi daudz, uz visvisādām super smukajām vietām, pārsvarā jau pie dabas.

 

bijām arī 2h ceļojumā uz tādas kā jahtas, neprātīgi vējainajā dienā, paldies dievam nekādas jūras slimības man nav, un es mierīgi varēju iepazīties ar samērā simpātisku spāņu puisi, kurš nerunāja angliski, un es, saproties, nerunāju spāniski, tāpēc nekādas garās sarunas nebija, viņš neadekvāti vicināja rokas un ļoti ātri kaut ko runāja savā valodā, kamēr es droši vien ar vēl stulbāku sejas izteksmi centos, goda vārds, centos saprast ko viņš grib pateikt.  pie tā arī mēs palikām - visu atlikušo ceļu smaidijām skatieniem satiekoties.

un tad protams pie manuprāt visskaistākās jūras daļas un tās pašas jahtas mans digitālais apratās bija nolēmis parādit "battery empty" tāpēc tie skati ir tikai uz filmām, un tos redzēs diemžēl vai par laimi tikai izredzētie. ha-ha.

vispār visu divu nedēļu laikā redzējām tikai vienu vienīgo saulrietu, jo visu laiku saule bija citā pusē un tālu aiz kalniem. tāpēc tādu tradicionālo pastkartīšu ar saulrietiem nebūs.

vispār tāda ļoti skaļa tauta, un viss izskatās tā ļoti haotiski un dzīvi, un miljons mazu ieliņu un lodziņu

vispār brauciens kā tāds nebija notikumu pārpildīts kā es varbūt biju gaidījusi. svas sajūtas un izjūtas es paturēšu pie sevis. te nu tik tāda atskaitīte.

un es: