Margarethe (traai) rakstīja, @ 2006-03-29 16:12:00 |
|
|||
Vienreiz vasarā, kad man vēl bija latviešu blondi matiņi līdz pleciem un vasaras raibumiņi mēs ar draugiem Ādažos gājām aiz ceturtās mājas skatīties saules aptumsumu. Skatījāmies caur plates gabaliņu un ar sērkociniem apdedzinātu stikliņu. Es pat atceros, kurā pusē tajā dienā bija saule. Un atceros, ka vakarā mēs zīlējām un stāstījām šausmenes. Un bija saruas par pasaules galu, un mēs fantazējām par to, kā tas varētu izskatīties.
Ziniet, kad es tāda govs, te tagad sēžu pie datora un visu šito rakstu, man ir tāda sajūta, ka tas viss nenotika ar mani, ka tā mazā meitenīte nebiju es.
Es pavisam droši varu apgalvot, ka man bija laimīga bērnība. Ar vecākiem un vecvecākiem, dārzu ar zemenēm un burkāniem, ar asfalta apzīmēšanu ar krītiņiem, ar ragaviņām un slidām, ar pilnu pagalmu ar draugiem un suni.