Tik daudz dzirdēts par šo "būt/nebūt sev pašam", bet vai nav jocīgi, ka tas it kā pieņem, ka ir kaut kāds tāds "es pats", kas kā būrī ieslodzīts zvēriņš dzīvo tev iekšā un vai nu ir vai nu nav pie stūres? Vai šis zvēriņš ir nemainīgs? Kaut kāda esence, dvēsele?
Man tas savā ziņā liekas kaut kāds absurds prāta triks, jo kurš tad cits iet un domā un rīkojas, ja ne tu pats? Man liekas, ka sanāk gandrīz otrādi - tev ir visādas iedomas par to, kā tev vajadzētu būt un justies un rīkoties, kas bieži vien nesaskan ar realitāti, ko tu esi spējīgs konkrētajā brīdī. īstais dzīves izaicinājums tādējādi ir pieņemt, ka lai kā tu rīkotos (vai tas šķiet fake, vai īsti), tas esi tu pats tobrīdējo apstākļu un konteksta ietekmē. Tu pats esi plūstošs un tā sajūta, vai esi īsts vai nē, izriet tikai no expectations VS reality nesakritības.
Galu galā šis ir jautājums, vai tu tici, ka there's a ghost in the machine.