garš teksts liek ķerties pie gara, varbūt pat ne precīzi par tēmu komentāra:
domājot mazāk par drēbēm, bet laikam vairāk par drēbēm kā vizītkarti parādībai -
es ilgi nevarēju iebraukt, kas ir ar to trash bezstilu, kas ir pārņēmis Rīgas nosacīto andergraundu, bet pamazām, uz to lūkojoties, man ienāca prātā doma, ka tajā patiesībā ir tāds kā spēks - embrace the trash, vienkārši nepretenciozi izlaist cauri sev to, ka dzīve vispār būtībā ir bezgaumīgs trešs, noņemt no sevis tās jūtīgā estēta ciešanas, kad uz ielas redzi kārtējo leoparda rakstu centrāltirgus apģērbā vai skaties uz sūdīgu eiroremontu ss.lv, un domā, ka tu nu gan tādā bedrē nevarētu dzīvot, tev ir nepieciešams daiļi apskretis centra dzīvoklis ar obligāti parketa grīdu, nevis kaste Imantā ar "pats-sev-meistars" tipa žurnālā noskatītām durvju arkām, tu nevari ne-ironiski paklausīties šlāgeri "Zemenes", tev vajag to vienu krautroka albumu, kur viss ir tik minimālistisks, utt... bet tad tie cilvēki vienkārši uzvelk to sūdīgo sporta jaku un klausās kaut kādu muzonu, ko es visļaunākajos murgos nespētu uztvert nopietni pirms desmit gadiem, un tas kaut kā notiek, tas aiziet, they are just having fun, tā ir iespēja uztvert dzīvi, ielaist to sevī un kaut kādā ziņā visur būt vietā, visur būt iederīgam, aizbraukt uz laukiem un kopā ar vecvecākiem skatīties saimnieku šovu, nedomājot par to, kāds tas patiesībā ir treshaks, un kā gribas uz teātri. un tomēr it kā jau paliek vienmēr tā distance un tas skatījums no otras puses, jo, lielākoties jau ar šo tagad nodarbojas reāli visādās a.māgslās izglītoti cilvēki un tā. sanāk, you cannot consciously be trash if you already are in the trash.
nezinu, vai doma man izdevās šajā mikro-esejā, hah. bet es biju par šito domājis, jā.