/m. (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mesija) rakstīja, |
izlasīju un ilgi piekrītoši kratīju galvu, jo bieži esmu jutusies tāpat.
tad pasēdēju un padomāju vēl, un laikam jau patiesībā ir tā, ka gan es, gan Tu, gan mūsu biedri reizēm esam kūtri un piekopjam tādu patērētāja domāšanu, sak, izejam ielās, un nu, rīga, rādi nu mums, kas Tev kabatā, rādi uguņus un skaistus, sapostus cilvēkus svētku noskaņās. un kad tas nenotiek, tad esam saskumuši, jo nekas nav sasniedzis mūsu ekspektācijas. bet iziet ielās un teikt - hei, rīga, kāpēc tu mūs neizklaidē! ir drusku bezatbildīgi, ne?
protams, valsts dzimšanas dienā valstij un tās galvaspilsētai ir jāuzņemas kaut kāda nebūt atbildība, lai tās pilsoņiem radītu svētku sajūtu, bet lielākā atbildības daļa tomēr gulstas uz mūsu pašu pleciem. laikam ka tas, ko mēs svinam, ir nevis sarkanbaltsarkanais karogs un vēstures notikumi, bet gan tas, ka šeit un tieši šeit dzīvo tie cilvēki, ar kuriem mēs saprotamies vislabāk, dalam līdzīgas, unikālas pieredzes, un varam vienoties kaut kādās kopīgās jūtās. varbūt nākamajā Latvijas dzimšanas dienā vajag pašiem uzvilkt smukākās kleitas un uzvalkus, un kāda mājās pavakariņot svētku noskaņās, klausoties kalniņu un parunājoties par to, kas tad katram ir tā latviskā sajūta par šo mazo zemi, nevis iet pa vecrīgas bāriem, kur nošļurkuši purni treniņtērpos dzer sūdīgu alu no pudelēm.
šis ir tas, par ko es bieži slavēju baibu - par to spēju uzņemties atbildību par saviem svētkiem un saviem jaukajiem vakariem, kas nāk kopā ar apziņu, ka vispār jau jauka šai pasaulē ir ļoti maz, un ja to gribas piedzīvot, tad pašam kaut kas ir jādara.
es Tev katrā ziņā jūtu līdzi par izpurgāto vakaru, tikai gribēju atzīmēt, ka, ļoti iespējams, ar nelielu piespiešanos to varēja uztaisīt par kaut ko ļoti jauku un atcerēšanās vērtu.
vēl es ceru, ka Tev iet puslīdz ciešami, un man būs liels prieks gan Tevi, gan rīgu satikt pēc 23 dienām. un varbūt būs kāds, lets say, adventes vakars, kur mēs ar biedriem skaisti un saposti sēdēsim pie galda un sarunāsimies, nevis sakliegsimies pāri kāda kroga lipīgajai letei.
skūpsti un apskāvieni,
EL
tad pasēdēju un padomāju vēl, un laikam jau patiesībā ir tā, ka gan es, gan Tu, gan mūsu biedri reizēm esam kūtri un piekopjam tādu patērētāja domāšanu, sak, izejam ielās, un nu, rīga, rādi nu mums, kas Tev kabatā, rādi uguņus un skaistus, sapostus cilvēkus svētku noskaņās. un kad tas nenotiek, tad esam saskumuši, jo nekas nav sasniedzis mūsu ekspektācijas. bet iziet ielās un teikt - hei, rīga, kāpēc tu mūs neizklaidē! ir drusku bezatbildīgi, ne?
protams, valsts dzimšanas dienā valstij un tās galvaspilsētai ir jāuzņemas kaut kāda nebūt atbildība, lai tās pilsoņiem radītu svētku sajūtu, bet lielākā atbildības daļa tomēr gulstas uz mūsu pašu pleciem. laikam ka tas, ko mēs svinam, ir nevis sarkanbaltsarkanais karogs un vēstures notikumi, bet gan tas, ka šeit un tieši šeit dzīvo tie cilvēki, ar kuriem mēs saprotamies vislabāk, dalam līdzīgas, unikālas pieredzes, un varam vienoties kaut kādās kopīgās jūtās. varbūt nākamajā Latvijas dzimšanas dienā vajag pašiem uzvilkt smukākās kleitas un uzvalkus, un kāda mājās pavakariņot svētku noskaņās, klausoties kalniņu un parunājoties par to, kas tad katram ir tā latviskā sajūta par šo mazo zemi, nevis iet pa vecrīgas bāriem, kur nošļurkuši purni treniņtērpos dzer sūdīgu alu no pudelēm.
šis ir tas, par ko es bieži slavēju baibu - par to spēju uzņemties atbildību par saviem svētkiem un saviem jaukajiem vakariem, kas nāk kopā ar apziņu, ka vispār jau jauka šai pasaulē ir ļoti maz, un ja to gribas piedzīvot, tad pašam kaut kas ir jādara.
es Tev katrā ziņā jūtu līdzi par izpurgāto vakaru, tikai gribēju atzīmēt, ka, ļoti iespējams, ar nelielu piespiešanos to varēja uztaisīt par kaut ko ļoti jauku un atcerēšanās vērtu.
vēl es ceru, ka Tev iet puslīdz ciešami, un man būs liels prieks gan Tevi, gan rīgu satikt pēc 23 dienām. un varbūt būs kāds, lets say, adventes vakars, kur mēs ar biedriem skaisti un saposti sēdēsim pie galda un sarunāsimies, nevis sakliegsimies pāri kāda kroga lipīgajai letei.
skūpsti un apskāvieni,
EL
Nopūsties:
