sač a gaddēm lūzer
Baigi cerēju šodien nokārtot eksāmenu un vakardien vispābā nestrādāju, bet kodēju prologu. Baigi iekarsu un, kad pulkstenis sita divpadsmit naktī, sadomāju braukt mājup. Iekāpu autiņā, sāku šķilt, bet dīzelis klepoja, klepoja, kamēr nosprāga aķītis. Man miera nebija un sāku stumdīt viens pats. Nekas, protams, neizdevās. Skatos - brauc viens auto. Apturēju un prasīju, lai piepīpē. Gados pavecs krieviņš to vien teica, kā "V etomu mašinu mņe s eļektroņiku bla bla bla". Karoče, pasūtīja mani un aiztinās. Pasaucu stāvvietas sargu un stumdījām reizē. Ņefiga. Sāku iet ar kājām. Centrā pie sarkanā noķēru trambuli un ar to tad arī aizkļuvu mājā. Šorīt aizvilkos uz eksāmenu, un protams, ka mani pasūtīja, jo tas, ar ko visu vakardienu noņēmos ir kaķim zem astes.
Vat a hepī vīkend ir priekšā!