Barikādes
Es toreiz biju ļoti mazs un atceros tikai kaut kādus kadrus pa TV. Ļoti miglaini vispār, taču, noskatoties, šito iekš Apollo dabūto flaš gabalu, atcerējos bikiņ vairāk. Kad vīkendā biju mājās, apvaicājos arī mammai par tiem laikiem. Viņa man pastāstīja, ka arī viņa bija gatava ar saviem darba biedriem braukt, bet bija daudzi saprotami iemesli, kas viņu noturēja mājās. Toties mammas māsa gan bija Vecmīlgrāvja postenī. Un kad es apvaicājos, vai pie analoģiskas situācijas viņa (mamma) dotos, atbilde sekoja bez vilcināšanās: "Noteikti!". Izvērsās neliela manis izveidota diskusija arī par politiku, par to, ka viss nav gluži tā kā vajag (biju salasījies iekš LV masu mēdijiem, ka ļoti daudzi tagad neietu, jo neapmierina valsts vadītāji un ka neredz īsti vairs jēgu tādām barikādēm) un mēģināju kaut ko izprovocēt, bet viņa man atbildēja tik skaidri un pārliecinoši, ka tiešām valdība sux un nav neviena lādzīga politiķa tagad, taču barikādes nebija par valdību, bet gan par neatkarīgu Latviju, kas tika veiksmīgi iegūta, bet tālākais ir politiķu rokās, kā viņi to nosargā un nomenedžē. Tātad, ja situācija būtu analoģiska - būtu jānosargā/jāiegūst neatkarība Latvijai, būtu cilvēki, kas ietu uz barikādēm, brauktu ar savu tehniku un nelaistu krievu tankus Vecrīgā.
Visu cieņu barikāžu upuriem un tiem, kas gāja un sargāja Latviju. Arī tiem, kas ir ar mieru to darīt atkal!