Es izdzēru kafiju, man uznāca miegs
Es smaidīju, bet sastapos ar cilvēkiem drūmiem.
Kad uzvilku sandales, uzsniga sniegs
Es dedzināju atmiņas un saindējos ar dūmiem

Bet smaidīt es nepārtraucu ne mirkli,
Un pa sniegu - kaut kājām basām!
Es pārslēdzu sevī jaunu emociju šķirkli:
Tur nav vietas sētām ar dzeloņdrātīm asām

Un sadegušās atmiņas un cilvēki drūmie
Viss pagaist. Viss sākas no sevis
Tu smaidi, jo tā taču labāk
Tu saņem pretī, ko pats esi devis.