Killerboy
Nu lūk!
Esmu nāve! Un nejau mušai. Un neba aiz laba prāta. Man nācās aukstasinīgi noslepkavot balodi-pašnāvnkieku.
Situācija to prasīja. Braucu es pa šauro, vienvirziena Eduarda Smiļģa ielu, kur ielas labajā pusē saparokoti auto stāv un kreiso joslu noslēdz trotuārs ar apmalīti. Un vieta ir tikai vienam auto, kur izbraukt... Un tur, pēkšņi, ceļa vidū - balodis stāv. Un nekustās. Kādus metrus 3 pirms baloža man bija jāizvēlās - iebraukt noparkotajā auto, uzbraukt uz trotuāra, pārbraukt pāri balodim, cerībā, ka jamais tomēr mani pamanīs un aizlidos. Izvēlējos pēdējo variantu. Balodis nebija tendēts uz izdzīvošanu un pat nepakustējās pirms nāves.
Nez vai šī baloža rēgs mani vajās un nolādēs?