Kad kaķi iziet pastaigā...
Šodien kārtējo reizi pārliecinājos par sevi kā par neveiklības un neveiksmju kopuma kalngalu. Bet protams viss ir jautri... :)
Viss sākās no paša rīta, kad ap astoņiem negribēju celties un nolēmu, ka varētu pasnaust drusciņ ilgāk un nedaudz nokavēt darbu. Pasnaudu. Piecēlos pusdeviņos un atskārtu, ka man pusdeviņos (!) sākās lekcija pie Niedrītes kundzes. :) Dikti steidzos un pat aizmirsu apbindēt roku ar ūbersaiti. Lekcijā biju ap 9:10. Tur priekšā jau bija divi (!) cilvēki, no kuriem viens arī bija nokavējies :) Tieši tāpēc jau gribēju iet uz to lekciju, lai nesanāktu, ka Laila vada lekciju kā privātskolotāja ;) Tad nu daudz maz veiksmīgi parunājuši par DWH beidzām lekciju. Es devos uz darbu. Kādus metrus 50 no pieturas redzu, ka piestāj man vajadzīgais trolejbuss. Tā kā gribējās ar to agregātu aiztikt līdz darbam, tad sāku desot. Desoju, desoju un vienā mirklī secinu, ka diezgan grūti paliek skriet, jo kājas kaut kur pinās. Paveros un redzu, ka esmu kaut kādā mistiskā veidā uzkāpis sev uz biksēm (!!!) un tās saplēsis - viena stara līdz ceļgalam. :D Iekāpu trolejbusā (kuru rezultātā vēl pieturā nedaudz pagaidīju, jo tomēr biju pārsteidzies ar to desošanu) un secināju, ka esmu megastilīgs džeks ar džinsām, kurām viena stara ir ļoti pārspīlēta kļoša (tā laikam to sauc). Un tās meitenes trolejbusā arī to pamanīja, un es pamanīju aizturētus smieklus viņu sejās... ;) Atbraucu uz darbu un nevienai no mūsu sievietēm nebija līdzi adatas un diega... Eh šīs mūsdienu sievietes... Atliek vairs cerēt, ka tad, kad tikšu līdz kojām, nebūšu vienās apakšbiksēs ar mega stilīgu džinsu atliekām :D
Par to saiti ap roku - bikiņ sāp, kad jāraksta, tāpēc rītdien noteikti to neaizmirsīšu... ;)