Pasts
Sakarā ar to, ka mūsu dzīvokļa iepriekšējais īrnieks aizbēga uz Angliju ar visām atslēgām, pastu es izņemu ar lineāla un līmlentes palīdzību. Un vienmēr kāds iet pa kāpņutelpu un šķībi noskatās. Lielākā daļa to vēstuļu, ko es minūtēm citreiz varu ķeksēt ārā, ir adresētas Rafik Gharbi vai Kristīnei Brikovskai. Šķiet, ka šajā adresē ir piereģistrēts arī kaut kāds SIA.
Un pat tad, ja vēstule ir adresēta man, tā noteikti saturēs nullei pietuvinātas vērtības informāciju, jo lielākoties es zinu, vai nemaz negribu zināt. Vienīgais cienīgais gaidītais pasta izdevums, ko es regulāri izņemu ir žurnāls "Čemodāns" katrā otrajā trešdienā. Bet tam man nevajag lineālu - to var ar pirkstiem izķeksēt. Un, protams, negaidītās, bet patīkamās vēstules. Tādas personīgas. To dēļ es varētu visu dienu kaut vai ar to lineālu makšķerēt.
Vienu brīdi mums nāca arī žurnāls "Inline". Tikko atradu un norausu putekļus no neatvērta (celofāna iepakojumā) 2007. gada decembra numura, kas adresēts SIA Redmars un sūtīts ar augstu prioritāti caur Deutsche Post. Šogad šis augstvērtīgais stakeholder magazine vairs nenāk.

Atceros, kad dzīvojām Pasta ielā, tad pastkastīti vienkārši brutāli ar spēku attaisījām, salokot durtiņas, un tāpat - brutāli - aiztaisījām. Mēģināju šo metodi pielietot arī te, taču modernā pastkastīte nepakļāvās manam spēkam.