Līdz peremogai tālu
- Stāt, kas nāk! Stāt, šaušu!
- Vitaju, mierīgāk, savējie nāk. Mūsu ir trīs. Esam noguruši.
- Nekustat ne no vietas, brīdinu – šaušu. Nosauc paroli! Apkārt ir daudz to pidirasu.
- Nezinu paroli, bijām uzdevumā atrast gradu bateriju, kas šodien blieza pa Harkivu, tagad atgriežamies caur zaļo zonu. Esam armija, savējie.
- Pēc izrunas nepateiksi. Krievu kuģi...?
- Ej dirst!
- Sakiet “Putins – pimpjagalva!”, un visi pēc kārtas, cik jūsu tur ir!
- Putins – pimpjagalva!
- Putins – pimpjagalva!
- Putins – pimpjagalva!
- Pasakiet – paļaņicja!
- Paļaņicja! Ukraina vēl nav mirusi.


- Nāciet iekšā, mums te viss vienkārši, pie tās sienas – ūdens krājumi, tur – šis tas uzkožams, nav nekā diža, bet nu ņemiet par labu. Tālāk, kur tumšāks – matrači. Ieročus var nolikt te, vai ņemt līdzi, katrs dara, kā viņam ērtāk.
- Djakuju!
- Sievas mājās pāri ceļam smērē sviestmaizes, drīz nesīs kafiju termosos. Šādi dzīvojam jau vairākas dienas, ar traktoriem novelkam pamesto tehniku nost no ceļa, slēpjam meža audzē uz rietumiem, kad te atkal vīsies mūsu prapors, mašīnas tiks armijai, noderēs Mordoras sagraušanai. Hlopci, uzņemam savējos, karavīri no lielās zemes.
- Slava Ukrainai!
- Varoņiem slava!

- Esat beiguši ieturēties, labi. Aņačka, ielej hlopciem šļuku! Pudele elektrosadales skapī pie ieejas.
- Mēs vakarā nācām pāri laukiem no Orišankas, uz sakariem neizgājām, lai nenopeilē. Uh, varen labi cērt horilka – vai pašu dzīta? Meklējām, kur paslēpta apgāde tiem pidariem, kas šauj uz Harkivu. Baterija bija prom, bet viņiem tur meža masīvā pie Orišankas nomaskēta nometne, kur pārlaist nakti. Naktī viņiem nepietiek dūšas palikt Harkivas priekšpilsētās, bail, ka tumsā viņus visus apžmiegs. Nometne bija tukša, tāpēc mēs pielaidām uguni teltīm, savācām paiku un devāmies meklēt savējos. Spriežot pēc gradu sliedēm tīrumos, pēc zalves bija atgājuši. Tas tagad ir uzdevums specnazam un aviācijai, pēc risēm izskatījās, ka nesen ir aizpisuši atpakaļ uz savu matušku.
- Lai tur arī sapūst, pa dienu arī mēs redzējām, kā raķetes garām sliedēm skrien pāri meža masīvam, bet negājām viņus meklēt, tur bija skaidrs, ka kāds vads ir, mūsu nav tik daudz, lai viņus noliktu.
- Pēc kartes redzējām, ka pa kreisi no mums ir skrejceļš, Ļutivka, laikam. Kā rokās ir tas?
- Mēs tur neejam, jo vēl vakar tur bija krievu, ka biezs. Viņi tur ved ievainotos un ar ļitakiem tālāk evakuē uz Krieviju. Nereti borti, kas atgriežas no Belgorodas un laikam arī Kurskas, atved jaunus orkus, mēs nezinām, kur tie tālāk dodas. Domājams, uz apvedceļu, un tālāk rāpo uz Harkivu.
- Kāda situāciju uz apļa? Kur ir klusāk? Mums no rīta būs jādodas pāri frontei, mēs trīs nevarēsim izlauzties ar kauju.
- Nezinu, mēs tālāk par Viļšaniem neesam bijuši un ar citām teraizsardzības vienībām kontaktu neesam nodibinājuši. Iespējams, pie Starijmerčikas var izslīdēt cauri, no turienes pagaidām neesam dzirdējuši šaujam artu.
- Vai tas uz kartes ir te? Aha, un kur būtu mierīgāk, ā, caur Gorihiviju mežu, tas būs dābri.

- Aņačka, tā jūs sauc? Paldies par sviestmaizēm un kafiju, bija garšīgi. Uzreiz atgriezās siltums, un vēl tas, ka starp savējiem... Jums ir skaistas plaukstas, ar tādām laikam neierasti nest tādus smagumus pāri laukiem, visus šos termosus un somas ar pārtiku. Sakiet, ka ikdienā esat aerobikas trenere? Oho, tā nemaz nepateiksi, bet, jā – esat slaida un simpātiska. Un stipra sieviete. Kas tur ko ķiķināt, saku, kā es to redzu. Jā, es pats armijā jau no piecpadsmitā, neesmu novadnieks, bet Donbasā sabiju trīs gadus, karoju Sčastjē, tad mācīju citus. Vai Jūs esat brīva?

- Jūs ļoti maigi skūpstāties.
- Es nezinu, cik stipri drīkstu Jūs skūpstīt.
- Jūs mani varat ne tikai skūpstīt. Vaīī, jums ir vēsas rokas.
- Nekas, tūliņ sasils.

- Bļā, lopi, šāviņš! Precīzi jumtā.
- Mana roka, roka, ak dievs.
- Atsaucas, kas dzīvs.
- Marjana, man kaut kas uzkritis, palīdziet kāds noņemt.
- Volods šeit, izskatās, ka man nav trāpījis.

- Aņačka, ak, Aņačka, saki man kaut ko, runā taču!...