***
Iegaumē šo mirkli:
Bula nogurdināta jūlija diena
Velk pār sevi tumšas vilnas deķi,
Apsedzot peldu vietas rekvizītus:
Pēdu nospiedumus, noliekto smiltāja zāli
Un peldveļas miklos atlējumus uz tās
Krūmajā noslēpušās siekstas.

Tumsa ienāk mežā, tu neredzi kā tā noplūc riekstus,
Tu neredzi kā tā mierina satraukto odu muguras,
Tu neredzi kā tumsa skūpsta Meženes meitu, skaujot to zem ribiņām
(Pirksti ņiebura maliņai nekautri uzduras).

Tumsa ir upe, kas lēni nāk pār kalnu un tevī pamīšām.

Tu esi kļuvis par tumsu un dzirdi
Laikšņainajā ezerā šļakstam irkli.

Tā ir kaimiņkrasta sārtvaigu meitiņa,
Viņa ik vakaru krēslā izbrauc dienvidu līcī,
Aijājas līdzi viļņiem un krasta atvārsnīti pētī,
Skumst par tautu dēlu, kas vakaros iet uz citu klēti.

Iegaumē šo mirkli:
Viņa drīz atpakaļ pāri irsies,
Caur pirkstiem laižot ezera tumšo un vēso vilnu.

Tu vari piepildīt viņas mēru pilnu.

Dzelmē ieraujot, dūņu gultā,
Vai izšaujot uz viņu mīlas bultu.