Ventas upes nosaukuma izcelsmes mana versija



Pēc tradīcijas tiek uzskatīts, ka Ventas nosaukums ir cēlies no lībiešu vārda vēna, kas nozīmē “upes ieteka jūrā”, “jūras šaurums” vai “osta”. Pēdējā laikā izteikts minējums, ka Ventas nosaukums varētu būt saistāms arī ar domājamo senkuršu vārdu vent(e)s, kas apzīmē vēju. Tomēr ir pazīmes, kas par to liek šaubīties. Pirmkārt, jau tas, ka Ventas upes izteka sākas no Veņu ezera Lietuvā, kas vienmēr ir bijis baltu, nevis somugru apdzīvots apvidus. Otrkārt, saknes ven*- izplatība Kurzemē: VENcēt vai VENtēt (zvetēt, sist) Vandzenē, VENdzele (vēdzele) Cīravā, VENdzēt (pļāpāt, iespraukties sarunā, vieglprātīgi čalot) Skrundā, VENteris (murds) visā Kurzemē, VENgrs (vingrs) Dunikā, Bārtā, Saldū. Liela daļa no šiem Kurzemes vārdiem saistās ar plūšanas, tecēšanas, lokanuma jēdzienu. Arī vārdus VENcēt / VENtēt var interpretēt šīs paradigmas ietvaros, norādot, ka sitiens var izraisīt zemādas asins izplūdumu vai izraisīt asiņošanu. Vārds VĒNa (bet ne lībiešu izpratnē) arī ierakstās šajā pašā semantiskajā un etimoloģiskajā sistēmā.

Semantiski šajā interpretācijā ierakstās arī vārds avots, kas senatnē bijis avants un avents pie rietumbaltiem, bet avūts un alūts pie austrumbaltiem. Šī vārda sakne *awǝ-/e- indoeiropiešiem norādījusi uz tekošu ūdeni (skat. Daugava = daug + ava, proti, daudzūdeņainā, lielā, platā upe). Domājamais kuršu vārds "avent(a)s" avota apzīmēšanai savukārt ļauj izteikt minējumu, ka Ventas vārds patiesībā nozīmē no "Avota iztecējusī". Ja šāds pieņēmums pareizs, tad ir nepieciešams atsevišķi izskaidrot priedēkļa a*- zudumu Ventas senajā vārdā. Nav izslēgta iespēja, ka senkuršu valodā sākotnēji avots ir saucies par "auvent(a)s", no lejas iztekošais ūdens (skat. Auciems = ciems, kas atrodas lejā, ielejā), savukārt pati upe, senkuršu apmetniekiem pa to pārvietojoties augšup, par Auventu, bet priedēklis au*- laika gaitā ir ticis atmests, lai vienkāršotu valodas lietojumu. Iespējams, lībiešu ietekmē.

Ja šī teorija ir pareiza, tad ir iespējams runāt ir par Ventas vārda saistību ar latīņu vārdiem advente un aventis, no kuriem abi atzīmē kaut kā kārota gaidīšanu, bet otrs - apzīmē pašu gaidīto. Tādā gadījumā semiotiski gan avots, gan Venta, gan advente un aventis un līdzīgi šīs cilmes vārdi ir saistāmi ar sievišķo pirmsākumu.

IDE saknes, no kurām atvasinās šis skaidrojums, ir:
1) *wed vai *wod-(or/en-) (dažādu zinātnisku skolu atvasinājumi protoindoeiropiešu valodai). Uzskatāmākie šo sakņu nospiedumi baltu valodās: ûdens, ûdęns, ûdins pie latviešiem, vanduõ, unduõ, únduo pie lietuviešiem, undens pie kuršiem, wundan pie prūšiem,
2) *awǝ-/e, plūstošs ūdens, kura nozīme izskaidrota jau augstāk.