Sestdiena
Audzis visuma birztaltapešu ietverts,
Ar gadmiju zvaigžņoto un mākoņoto jumtu virs galvas,
Un visu pasauli zem šīm trauslajām un mirstīgajām kājām,
Aizvien esmu mazs puisītis ar cerībās savilktu dūrīti.

Pūlos kā strūdzinieks laišanas laikā savilkt savu smaidu kā paklīdušus stumbrus,
Un dziedu līdzi visiem nākotnē klīstoša bara ieskauts, uztraucoties par pāris sudrabgrašiem.

Melns putns no nākotnes zara uzmanīgi vēro manus sapņus un ik pa laikam ieķērcas spalgi,
Plēšot šķēpelēs šo mirkli, kas šūts tikai ar maniem un taviem vārajiem vārdiem.

Nu, pasaki man godīgi, kas tas bija par templi, par kuru tu runāji vēl desmit gadus iepriekš,
Vai kāda priesteriene eļļas lampās jaunas eļļas lej,
Vai pats ceļos meties savu cerību tēla priekšā,
Vai arī tikai vēja nestas lapas ir vienīgā blāvā gaismas lāktīšana spocīgajā svētnīcā?

Pil trūdains ūdens no trūdošām lapām satrūdējušā baseinā, kur rokas mazgāt,
Un melnsejas pilsētas ielās iziet kā Sistēmas mankurti, kas sarkanām acīm nokodīs tavus sapņus,
Bet vakarus pavadīs izkāruši mēles pie zombijkastu kamīniem, saviesīgi tērzējot un malkojot vodku.

Tu man saki - šī zeme, kur laimi ir iespējams atrast, ielu tranšejas pametot aiz muguras
Un dujas nedēļas nākot šurp, kur jaunības bērzs dzinis saknes un nu debesīs tiecas, vējos spīgojot,

Tu man saki - bet pieglaudies pie šīs strautmalas zāles, veldzējies palienu rāmavā,
Nodzeries no avota veldzi un ieklausies kā pasaule rāmi un nesteidzoties skan - -

Bet es zinu tikai vienu: milzu Formu, kas pār pasauli brien,
Namu jumtus atverot un kliedzošus cilvēkus mutē sev bāžot.
Kliedzošu klusumu un smagu tumsu aiz sevis atstājot.

Dzimtenes bērzs vairs nav atbilde. Ne uz ko.
Nolauz to un mankurtu stiklotās melnsejas izdauzi!