Irēnai
Irēna! šo dziesmu es veltu tev, Irēna!

Tev, kas vīkendā glābies no visiem
Baltijas jūras bojātās debesmannas krastā,


Tev, kas ar aizsegtu seju kaimiņu Jāņa vesta,
Iešmauca ciema veikalā
un ilgi pārcilāja tās pāris vīna pudeles plauktā,

Līdz, ņemot vērā apstākļus
un to, ka principā ir vienalga,
Iegādājies uzticamo null septiņi šņabi
un gurķus.

Pret skrienošo vētru vakarā tu stājies
Ar liesmojošu žvinguļzobenu rokās,
Ar nelasītu gudru grāmatu plauktiem aiz sevis
(Ādas muguriņas tovakar tevi īpaši atbalstīja),

Ar sasistas viskijglāzes klātu dzintariņu grīdu,
Ar zombijkastes apziņā dēstītu mīnu.

Rītam austot, Rīgā vissmagākā sķita galva -
Pat milžiem, kas gulējuši zem kalna,
nav bijis jācieš kas tāds.

Tu atvēri logu un Rīgas zvanu dobjās skaņas
Nāca kā kodolsprādzienu virkne,

Saplosot visas Bābeles un Bāzeles, un priekšas un iekšas rakstus tevī,
Izkūpinot gaisā seifdolārus un grāmatvežu dibenus,
Un liekot ieplaisāt tavam smagajam ozolkoka galdam.

Tās, protams, ir beigas, Irēna.
Laiks priekš sepuku vai indei uzdzeramās tējas pasūtīšanas darbistabā,
Ja vien, protams, būtu citi laiki.

Bet tev vienkārši sāp galva,
Ir pulksten desmit dienā,
Un nekad vairāk labi nebūs.

Laiks parakstīt atlūgumu,
Nodot atslēgas,
Un aizsvilpt uzlāpīties tepat kaut kur fuktukam ap stūri.



Es tevi mīlu, Irēna.
Mīlu nopietni.
Bet tagad ej d***t un vairs nerādies!