Jūras malā
Jūras malā, liedaga asajos grīšļos,
Kaujoties ar vakara knišļiem,
Roka un elkonis nodevīgi zib.

Tur puisīts slēpjas, kas meiteni grib.

Ir šis mirklis tik salds kā bauda,
Tumsā iznirst un nirst atpakaļ rauda,
Un nemiera alkas te ceļas, te plok.

Puisīts sapnī meitenei drēbes zog.

Ak, meiča tu maigā, ak, mīļā mana,
Atklājies man kaila, iemīlama,
Es tiecos pēc tevis, tūlīt būšu klāt.

Nerimstas puisīts bubināt.

Pēkšņs vilnis te pāršalc jauno stāvu,
Darot gurdu reiz stingro, reiz prāvo.
Tagad atpūsties. Bet vai odi to dos!

Raujas puisīts kājās un uz mājām jož.