Japānas iesaiste 2. Pasaules karā sākās mirklī, kad ASV atteica energoizejvielu piegādi. Dažu mēnešu laikā Japāna visu savu militāro spēku sagatavoja tam, lai atņemtu Apvienotajai Karalistei, Holandei un Francijai naftas atradnes, kas atradās DA Āzijā. ASV gan nokļūdījās savās prognozēs, ka Japāna uzbruks vien Apvienotās Karalistes domīnijām, Holandes un Francijas kolonijām. Japāna saprata, ka karu tai neizkarot bez ASV kaut vai īslaicīgas neitralizācijas, un tāpēc virs Pērlhārboras parādījās Japānas lidmašīnas. Pārējais ir zināms un nepaģēr atkārtošanu.

Šobrīd nekas nav mainījies - valstu ekonomikas attīstības tempus diktē tas, cik valstij ir pieejamas energoizejvielas. Tā kā ASV tuvāko piecu gadu perspektīvā draud pasaules lielākās ekonomikas statusa zaudēšana, atdodot godpilno līdera vietu Ķīnai, tiek nerimus meklēti veidi, kā bremzēt Ķīnas attīstību. Tad nu, lūk - izrādās, ka Lībijas notikumus var skaidrot visai vienkāršā veidā - Lībijas austrumu, kuri šobrīd ir "nemiernieku" kontrolē, naftas atradnēs ir milzu līdzekļus investējusi Ķīna, cenšoties diversificēt dažādas naftas ieguves vietas (jo naftas imports 2009. gadā sastādīja 52%, turklāt tas nebūt nenodrošināja visas Padebešu karaļvalsts vajadzības) un panākot sev labvēlīgākas cenas, iepērkot naftu starptautiskajā tirgū. Ķīnai katrs procents naftas, ko tā nedabū starptautiskajā tirgū, iekšzemē nozīmē ekonomikas stagnēšanu, samazināšanos, kas rezultējas iesākto projektu kavēšanā un iespējamā bezdarbā. Tā kā Ķīnā sabiedrības aktīvāko daļu veido tie, kuriem pašu vēsturiskā pieredze sastāv vien no straujas dzīves kvalitātes uzlabošanās un jaunu iespēju pieejamības, šie cilvēki nebūs gatavi samierināties ar "mazāk" un izies ielās. Kā jau tas šobrīd ir daudzviet noticis pasaulē:)

Un tagad pasaule stāv interesantas iespējamās vēstures priekšā - vai nu Ķīna sajutīsies iedzīta stūri un gluži tāpat kā Japāna apsvers domu paņemt sev piekritīgo kumosa daļu no kaimiņa (piemēram, Krievijas vai Indonēzijas) vai arī amerikānis beidzot būs atradis šaha kombināciju, kā mierīgā ceļā vienojoties panākt to, ka Ķīna atsakās no godpilnās pirmās vietas uz pasaules ekonomiku lieluma pjedestāla.