Savā laikā darba kolēģis nopircis LCD par vairāk kā 1000 Ls, pēc gada tas jau maksājis mazliet virs 500 Ls. Savukārt cits kolēģis pamatīgi aizrāvies (arī profesionālā līmenī) ar virkni tiešsaistes 3d spēļu, kā rezultātā ik pēc pusgada mainījis procesorus un videokartes. Tagad abi man piekrīt, ka nav jēga dzīties pakaļ jaunākajām tehnoloģijām ... pirmkārt, ĻOTI DĀRGI (kā jau vienmēr tehnoloģiju ieviešanas sākumposmos, kad bizness meklē ķertos, kas gatavi iegādāties "jaunāko", "jaudīgāko", "advancētāko"), otrkārt, tehnoloģijas strauji tiek nomainītas ar vēl jaunākām, advancētākām, kā rezultātā vēl nesen jaunā tehnoloģija top par tautas klases izvēli, treškārt, jāvadās pēc pietiekamības principa - proti, kāda jēga iegādāties 3d televizoru, ja paša 3d satura aizvien ir maz. Drīzāk jāskatās uz 2 gadus veciem tehnikas modeļiem, jo tie ikdienas vajadzības spēst apmierināt vēl teju desmit gadus. Un nejauksim iekšā mārketingu, kas vienmēr kārdinās uz tērēšanos.