ir viss iespējamais spektrs nodalāmībā un nedalāmībā. daži nemaz nav nodalāmi no personības, daži performētāji ir staigājoši mākslas darbi visu laiku. ļoti maz ir tādu, kas ir pilnībā nodalāmi, bet tos tad sauc par dizaineriem.

(Reply to this) (Thread)

Es gan ne tik vispārinoši domāju.
Vairāk par konkrētību. Piemēram, ja ir slavens gleznotājs, tad vienā brīdī sabiedrība un pat augsti māklas zinātnieki paliek nekritiski un slavē jebko, ko šis gleznotājs radījis. Vai otrādi - ja gleznu radījis nevienam nezināms gleznotājs, tai saņemt atzinību ir stipri mazas izredzes, neatkarīgi no tā, cik tā ir laba.

Vai, piemēram,skandaloza narkomāna radīta dziesma negūst atzinītu tāpēc vien, ka sabiedrību aizkaitiņa personība, tā nenovērtē radītā skaņdarba vērtību.

Un arī no otras puses - ja nu ir kāds ļoti,ļoti skaits mākslas darbs, bet to ir radījis nelabs cilvēks, piemēram maniakāls slepkava. Vai mākslas darbam ir "tiesības" uz savu mūžu, neatkarīgu no radītāja?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja tu gribi īso vienkāršo atbildi, tad atšķirība ir tajā, vai šis darbs nodara vairāk laba vai ļauna sabiedrības/cilvēces vērtību pulēšanā. bet tur ir daudzi mainīgie - laika konteksts, pats ārtists laika griežos, reizēm tā vērtība nāk līdz ar grupu, kurai konkrētās vērtības liekas avangards utt.
pārlaicīgas mākslas ir ļoti maz.

(Reply to this) (Parent)

Varbūt tāpēc man nepatīk Evisa Preslija gabali, ka viņš reāli bija narkoatkarīgs tusnis.

(Reply to this) (Parent)

nezināju, ka literatūra ir dizains...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas ir brutāls vispārinājums. lietas būtība jau nemainās no tā, kā to nosauc. ja esi amata virtuozs un meistarīgi saliec skaņu, bildi vai tekstu kādam citam, ne pašizpausmes mērķim, tad esi noformētājs, ne mākslinieks.

(Reply to this) (Parent)