|
Decembris 6., 2015
20:14 Ir kāds jautājums, kuru ik pa laikam apceru - vai mākslas darbs ir jāuztver pilnīgi un galīgi atrauts no tā radītāja un radīšanas laika, vai tomēr nē.
|
Comments:
droši vien kā kurš, bet ideāli būtu ja anonīms mākslas darbs uzrunā tik ļoti, ka sagribas noskaidrot autoru.
Citreiz autora noskaidrošana un darba radīšanas apstākļu un ietekmes uzzināšana liek mainīt domas par pašu mākslas darbu.
jā protams, bet tik un tā man šķiet (nemācēšu labi noformulēt) zināmai anonimitātei uztveres procesā būtu jābūt, lai autora vārds netraucētu objektivitāti.
Es prātoju - vai pilnīga anonimitāte nenodrošina adekvātu, godīgu uztveri.
vismaz teorētiski vajadzētu
ir viss iespējamais spektrs nodalāmībā un nedalāmībā. daži nemaz nav nodalāmi no personības, daži performētāji ir staigājoši mākslas darbi visu laiku. ļoti maz ir tādu, kas ir pilnībā nodalāmi, bet tos tad sauc par dizaineriem.
Es gan ne tik vispārinoši domāju. Vairāk par konkrētību. Piemēram, ja ir slavens gleznotājs, tad vienā brīdī sabiedrība un pat augsti māklas zinātnieki paliek nekritiski un slavē jebko, ko šis gleznotājs radījis. Vai otrādi - ja gleznu radījis nevienam nezināms gleznotājs, tai saņemt atzinību ir stipri mazas izredzes, neatkarīgi no tā, cik tā ir laba.
Vai, piemēram,skandaloza narkomāna radīta dziesma negūst atzinītu tāpēc vien, ka sabiedrību aizkaitiņa personība, tā nenovērtē radītā skaņdarba vērtību.
Un arī no otras puses - ja nu ir kāds ļoti,ļoti skaits mākslas darbs, bet to ir radījis nelabs cilvēks, piemēram maniakāls slepkava. Vai mākslas darbam ir "tiesības" uz savu mūžu, neatkarīgu no radītāja?
ja tu gribi īso vienkāršo atbildi, tad atšķirība ir tajā, vai šis darbs nodara vairāk laba vai ļauna sabiedrības/cilvēces vērtību pulēšanā. bet tur ir daudzi mainīgie - laika konteksts, pats ārtists laika griežos, reizēm tā vērtība nāk līdz ar grupu, kurai konkrētās vērtības liekas avangards utt. pārlaicīgas mākslas ir ļoti maz.
Varbūt tāpēc man nepatīk Evisa Preslija gabali, ka viņš reāli bija narkoatkarīgs tusnis.
nezināju, ka literatūra ir dizains...
tas ir brutāls vispārinājums. lietas būtība jau nemainās no tā, kā to nosauc. ja esi amata virtuozs un meistarīgi saliec skaņu, bildi vai tekstu kādam citam, ne pašizpausmes mērķim, tad esi noformētājs, ne mākslinieks.
Tā nosacīti par tēmu - man ir vairāki režisori/aktieri, kuru darbus nespēju skatīties, jo ir pārāk daudz infas par to, kas notiek aiz kadra. Iespējams, ka, ja nebūtu informēta, uztvertu savādāk. |
|