|
Marts 8., 2011
12:18 Aizeju līdz māsu postenim. saku: - Labrīt! Apsveicu Jūs visas astotaja martā. - Hi-hi! Sieviete, sievietes apsveic. - Es apsveicu Jūs ar tiesībām mācities un stradāt.
Un nodomāju - un izsaku līdzjūtību ar zaudēto izvēles brīvību - strādāt vai nē. Tā tacu ir, ka uz pirkstiem jau var saskaitīt tās ģimenes kuras sieva strāda, jo grib, nevis - jo citādi nav ko ēst.
|
Comments:
| From: | krii |
Date: | 8. Marts 2011 - 12:29 |
---|
| | | (Link) |
|
Atļaušos aizrādīt, ka arī pirms 100 gadiem brīvība nestrādāt nekādi neattiecās uz absolūti lielāko daļu sieviešu - zemnieces, fabriku strādnieces, kalpones un vešerienes rukāja melnām mutēm pa 16-18 stundām dienā, saņemot vismaz 2 reizes mazāk nekā līdzīgas kvalifikācijas darbu darošie vīrieši. Puslīdz turīgāku ģimeņu meitas, kuras vecāki bija pamanījušies izskolot, bet ne pūru nodrošināt, līdz mūža galam varēja nostrādāt par guvernantēm vai saimniecības vadītājām. Jā, tiešām briesmīgi, ka šie saulainie laiki beigušies.:/
Stāstam par liegumu stradāt un mācities ir krietni vairāk, kā 100 gadu. Ja kas. Un doma vispār bija par izvēli! Nevis akūtu nepieciešamību. TAs, ka sieviete dzīvo mājās tak nenozīmē, ka viņa tik vien kā vīlē nagus un dzer tēju, JA KAS!
| From: | krii |
Date: | 8. Marts 2011 - 21:38 |
---|
| | | (Link) |
|
Tādā gadījumā nesaprotu, ko nozīmē zaudētā izvēles brīvība? Kad tāda ir bijusi un kad tikusi zaudēta? |
|
|
Sviesta Ciba |