Desmit gados patiku klases biedrenei, kura nebija tā populārākā starp visiem mums, mazajiem pervīniem. Pirms vasaras brīvlaika biju klusībā izplānojis pēdējā dienā bučoties ar viņu, pret savu mehpatiku. Jau tad mēs visi zinājām, ka kaut kas kaut kur būs jābāž iekšā. Man liekas, es jau dročīju tajā vecumā. 100%. Bez spermas. Stāsta morāle tāda, ka es tā arī nesaņēmos garderobē viņu uzrunāt, un kopš tā laika atklājās mana kautrība, introvertums un neizdarība. Viņa bija nedaudz hiperaktīva, viegli pavilktos. Varbūt pat ilgākās attiecībās (2ned+) nonāktu līdz nākamai bāzei. Es viņu vairs neesmu saticis. Labi, ka zivs nevar nodročīt uz šo atmiņu stāstu.