šito es vakarnakt sadomājos...
Gribu normaalu dziivi beidzot. Gribu miileet kaadu. Gribu sanjemt miilestiibu pretii. Patiesu, taadu, kas liidz kaulam izjuutama. Taadu, par kuru var teikt, ka taa patiesi ir miilestiiba. Tachu katru reizi, kad man shaada iespeeja paraadaas, es beegu, atpakalj neatskatiidamies. Beegu, cik taalu vien iespeejams. Laikam jau tomeer veel neesmu speejis tik valjaa no savas muuzhiigaas kautriibas. No paniskajaam baileem no sievieteem. Tieshi taa - bailes no sievieteem. Daudzi domaa, ka man sievietes naak un iet. Teoreetiski tieshi taa jau arii ir. Iemesls? Tikliidz kaads man piekjeras, es instinktiivi censhos attaalinaaties. Tieshi taapat notiek arii preteejaa virzienaa - tikliidz es kaadam piekjeros, censhos no vinja peec iespeejas aatraak distanceeties.

Un es nezinu, kad es beidzot no taa tikshu valjaa. Jo es gribu dziivot normaali.

Jo es beidzot gribu patiesi miileet...

P.S. Ilgi domaaju, kaapeec es to rakstu, pie tam - publiski. Tachu, lai jau. Publiski eksponeeties es nekaunos. Man gluzhi vienkaarshi ir vienalga. Tik daudz publiskus suudus esmu jau savaariijis, ka veel papildus publiski emociju pluudi neko iipashi sliktaatu vairs nespeej padariit...