Parasti uz jautājumu "Ka iet?" nemaz negaida atbildi, turpina runāt, pārsvarā par sevi. Sajūta pagalam stūlba, apzināties, ka tu, TU nevienam neinteresē.

Kad tik tiešām ir slikti, vienīgais kas var līdzēt, esi tu pats sev. Draugi ātri nogurst no tavām problēmām, sāk tevi uztvert kā kaut kādu nīkulīgu čīkstētāju, egoistu; sak, neba tev vienam grūti. Man ir tā bijis, ka aiziet prom cilvēks, kam it kā bija jābūt blakus. Tas, protams, nav akmenī iekalts, bet jo ilgāk ir melnais periods, jo grūtāk ir draugiem. Depresīvais stāvoklis ir destruktīvs visādās nozīmēs.

Es esmu gājusi pie psihologa. Man neko nepalīdzēja. Bija jāstāsta kā man pa nedēļu gāja. Miss Psiholoģe tik māja ar galvu. Nekāda attiecību analīze, nekas. Es tā arī nespēju atvērties pret to cilvēku, tas, kas mani tik tiešām nomāca, palika nepateikts.
Rezultātā, uzskatu, ka nauda ko tas maksāja nebija tā vērts.

Tas viss, protams, var būt atkarīgs no cilvēka. Es esmu samērā messed-up ;).
Anyways, ar dēmoniem, manuprāt, tikai tu pats vari tikt galā. Vismaz es regulāri pati izkārpos. Galvenais ir izturēt.

Turklāt, mūzika ir baigi spēcīgs antidepresants.