Sāku uz skumīgas nots.
Skumīga tāpēc, ka pašlaik ir periods, kad jūtos tik iztukšots, tik vientuļš, tik piečakarēts, ka nezinu kurp doties un ko darīt.
Ja kāds jautā, kā man klājas, nav vairs spēka smaidīt un atbildēt: "Paldies! Lieliski!" Bet tādu atbildi taču sagaidām, kad jautājam, vai ne? Pat ja nē, tad pie jebkādas citas atbildes būs nākošais un nākošais, un nākošais jautājums. Bet es negribu par to visiem stāstīt. Laikam jau neesmu nekādu klaču bāba.

Pirms kāda laika likās, ka nu jau visam būtu jābūt labi. Bija ļoti labas attiecības ar sievieti, bija ļoti labi apmaksāts darbs un bija cerība par saticību ģimenē.
Šobrīd tas viss ir pačibējis: šķiršanās ir tepat saredzama, jo redz es neesmu gana labs vienā konkrētā pozīcijā; no darba atbrīvoja, jo krīze un ģimenes - mammas-māsas attiecības ir pasliktinājušās tik ļoti, ka māsa man pateica, ka mamma viņai ir mirusi un māte ir ievietota psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Abas viņas nerunā jau vairāk kā gadu. Mamma nav sajukusi prātā, bet aizgāja uz turieni paārstēt sabrukušo nervu sistēmu un, iespējams, iegūt invaliditāti.

Par šķiršanos no sievietes ir grūti. It kā jau tik krasi vēl neesam nolēmuši, taču uz to viss iet un šobrīd abiem šķiet prātīgāk padzīvot atsevišķi.
Par darbu es īsti nesatraucos, jo izmaksāja labu kompensāciju un man jau tas darbs ne visai patika. Es tur biju, jo man labi maksāja.
Par ģimeni sāp visvairāk. Es nezinu, ko es varu tur izdarīt. Nē! Es zinu - neko! Neko nevaru! Es jau centos: es runāju ar mammu, runāju ar māsu. Viss velti.
Stūrgalvība, ietiepība un spītība ir mūsu ģimenes īpašības.

Tēvs arī nevar izturēt - visu laiku pavada internetā, uzķeroties uz vieglu darbu Amerikā un angļu valodas kursiem pa $99. Pasūtīja jau vienu disku. Naudas nav, bet viņam vajag. Bet ko es tur varu pateikt? Neko! Apvainosies, ka viņam metu sprunguļus ratos un neļauju mācīties angļu valodu.
Ietiepība!
Ātri apvainojas. Tādi esam visi ģimenē.

Es ar tām īpašībām cīnos. Vairs cenšos tik ātri neapvainoties. It kā jau sanāk.

Pie visa šī vēl apkārt cilvēki visi ir palikuši tik noslēgti. Tik ļoti iegājuši sevī. Distancējušies. Kļūst agresīvi, viegli aizkaitināmi, asi. Jo viņiem ir slikti. Neklājas labi.

Tas viss beidz mani nost.
Viss notiek vienlaicīgi!

Nav neviena, kas varētu atbalstīt. Neviena!
Mīļotais cilvēks, kas vēl aizvien apgalvo, ka mani mīl, bet visu laiku izrīkojas zemiski, vairs neatbalsta. Es pat negribētu, lai viņa mani atbalsta. Lai arī ļoti mīlu. Ļoti.

Ģimenē ir pārāk lielas problēmas, lai pie tās grieztos ar savējām. Tur nav jēgas meklēt morālu palīdzību, jo viņi ir vieni no problēmas radītājiem. Bet nevaru vainot viņus pie šīs situācijas. Vienkārši izpratne, ekspektācijas katram ir savādākas. Sauc to par paaudžu konfliktu vai par diskomunikāciju. Nav svarīgi. Problēmas risinājums katram ir savs un pie tā arī katrs paliks.
Stūrgalvīgi un ietiepīgi!

Draugiem ir savas problēmas. Nevar taču viņiem visu uzgrūst. Un nereti gadās, kad negrib klausīties. Bieži tā ir. Citreiz nevar pat sanākt uz jubileju kopā.
"Nav laika!"
"Man tur ieplānots!"
"Man sesija!"
"Esmu laukos."
"Mēs būsim ar vēl diviem draugiem!"

Ar ko tad lai parunā?
Psihologu?
Man jau nevajag palīdzību. Man vajag parunāt, paraudāt. Svešam cilvēkam es netaisos izraudāties uz pleca.

Šonedēļ sazvanījos ar mammu. Viņa teica, ka pagājušo nedēļ tēvs esot viņai atcirtis kaut ko asu. Viņa visu uztver asi.
Mēs ar mammu norunājām 45 minūtes pa telefonu. Pēc sarunas es sapratu, cik esmu bezspēcīgs.
Es skatījos TV ziņas par pingvīnu pastaigu un sāku raudāt. Es vienkārši sāku raudāt. Es raudu reti. Ļoti reti. Bet tad es jutu, cik ļoti man birst asaras. Ne par ko. Par ziņām!
Tas emocionālais stāvoklis šobrīd ir ļoti nestabils. Nav pie kā pieķerties. Parasti ir kaut kas nebūt pie kā pieturēties, ar ko izrunāties. Šobrīd ir sanācis, ka visas huiņas ir notikušas reizē.
Nē, es nedomāju par pašnāvību. Tas iesūkā. Es tikai sataisīšu vēl lielāku skādi. Man tas nav vajadzīgs.

Es tikai nesaprotu, uz kuru pusi šobrīd skriet.
Kam pretī?
Kam palīdzēt?
Kā palīdzēt?
Vai mukt? Varbūt.

Tāpēc arī iepriekš publicēju dziesmas "How To Disappear Completely" vārdus. Jo tas spilgti raksturo šībrīža stāvokli.
Gribu pazust. Vismaz uz kādu laiku, bet completely.

Kā?