nezinu gan. neesmu nekāds epistemologs, bet šķiet, ja nošķir faktus no komentāriem, tad komentāri patiešām sanāk gaumes spriedumi. domāju, ka žurnālistu vidū tāpat kā pārējo, viedokļu plurālisms ir tikai atbalstāms, un šaubos vai tur var vilkt kaut kādas patiess/aplams distinkcijas.
Tas ko var verificēt ir, vai komentārā tiek izmantoti patiesi/aplami fakti, un ja otrais gadījums, tad tā ir sūda žurnālistika, publicistika vai jeb kas cits

Ok, pieņemsim, ka faktus var nošķirt no interpretācijām. Vērtējumi, protams, var būt subjektīvi (tipa - bļe, ir baigie sūdi, bārdaiņi ir baigi aizdomīgie utml.). Taču komentāri, es sliecos domāt, ir vērsti uz kopsakarību uzrādīšanu, prognozēm, brīdinājumiem u.tml. - un šādus komentārus gan var verificēt. Vai arī, sliktākajā gadījumā, līdzīgi kā literatūrkritikā, varētu nošķirt jēdzīgas interpretācijas no mis- vai overinterpretācijām (proti, kad komentētājs nemāk operēt ar faktiem utml.).
+ visam pa virsu varētu apgalvot, ka žurnālistam vienmēr ir jārūpējas par patiesību etc. neatkarīgi no formas kurā viņš izpaužas.

>> + visam pa virsu varētu apgalvot, ka žurnālistam vienmēr ir jārūpējas par patiesību etc. neatkarīgi no formas kurā viņš izpaužas.

Ārkārtīgi naivs viedoklis. Žurnālista pienākums ir nevis meklēt patiesību, bet izmeklēt notikumus un rakstīt par tiem literārā, saistošā utt. formā. “Patiesība” ir pārāk specifisks filozofisks jēdziens, lai tā meklēšanu varētu uzskatīt par ekskluzīvu žurnālista pienākumu.

Pat jurisprudences uzdevums nav meklēt patiesību, bet tikai ievērot taisnīgumu, kā nu to cilvēki katrā laika posmā ir definējuši. Daudzus tas šokē, ka tiesas uzdevums ir noteikt apsūdzētā vainu nevis atbilstoši realitātes notikumiem, bet tikai tās likumos definētajai abstrakcijai. Tas izklausās absurdi, bet ja tā filozofiski padomā, tad patiesībā jau nekādas citas iespējas arī nav.