par franciju es atļaušos nepiekrist pāris apsvērumu dēļ. (a) filozofija francijā spēlē nedaudz citu lomu nekā Latvijā, jo, piem., lai mācītos kaut ko iz franču literatūras vai vēstures, tā kā būtu jāpārzina filozofi, kurru idejas ir ietekmējušas attiecīgos procesus. Kaut vai, piem., Sartra vai Voltēra literārie darbi ir labāk saprotami, ja pārzina viņu filozofiju. Latvju kultūrā filzofija (izņemot merķeli utml. gariņus) nespēlē gandrīz nekādu lomu. (b) vidējā spriešanas spēja ir empīrisks nojēgums. bet jebkurā gadījumā - tikpat labi varētu arī apšaubīt algebras (pietiktu ar vienkāršu saskaitīšanu, bet tālāk lai tiek paši galā) vai vēstures mācīšanu.
Par interesi. Protams, ka ir teju vai neiespējami iemācīt, ja nav iepriekšējas dispozīcijas zināt kaut ko par attiecīgo priekšmetu. Taču, manuprāt, tas arī ir 50/50 jautājums - cik grib zināt students un cik labi spēj ieinteresēt, izstāstīt pasniedzējs. Skaidrs, ka radikālākajos gadījumos pasniedzējs neko nevarēs izdarīt, bet spēkā paliktu arī pretējais - ka nespēja saistoši izstāstīt varētu nespecialitātes studentam atsist da jebkādu interesi paar priekšmetu.

Es gan negribēju tik daudz ieslīgt pasniedzēja likteņa apcerē. Piekrītu visam, ko tu šajā sakarā saki. Runa nav par vēlmi zināt attiecīgo priekšmetu, bet gan par dispozīciju un gatavību domāt noteiktā meta līmenī, ko paredz filozofija. Un ar to ir pašvaki. Ir daži domājoši cilvēki, bet tie ir tikai daži.
Par franciju biju domājis mūsdienas. Nafig tagad kādam vidējajam francūzim ir jāsaprot Voltēra literārie darbi? Kuru interesē, tas lasa literāros un neliterāros gabalus.