Ņemot vērā, ka tuvojas praids, tad arvien aktuālākas kļūst diskusijas par ģimeni, laulību, seksuālām identitātēm un tamlīdzīgi. Šīs diskusijas man jau sen ir kļuvušas garlaicīgas, jo argumenti un iebildumi nemainās. Lūk, šajā ziņā man omu nedaudz uzlaboja raksts, kur no pieputējušiem grāmatu plauktiem tiek vilktas ārā latvju autoritāšu - P. Jurēviča un Z. Mauriņas - atziņas. (Raivis Zeltīts: 'Praids', Kremlis un cilvēka cieņa)

Taču tādā gadījumā, manuprāt, nacionālistiem ir jāiet nedaudz tālāk. Kas tas par universālu jēdzienu - ģimene? Vai tiešām tā ir jāsaprot tikai kristiešu nozīmē, bet ignorējot citas tradīcijas? Lūk, tieši tādēļ es arī vakarā piegāju pie plaukta, kuram nebiju tuvojies ilgākus gadus. Izvilku latvju domātāja Paula Dāles grāmatu "Vērojumi un pārdomas" (1944). Tajā jautājums par ģimeni tika pārformulēts kā jautājums par latviešu ģimeni: "Dažāds un daudzkrāsains ir ģimenes gars, tāpat kā īpatņi un to kopības, kas šo garu rada. Bet domājot tieši par latviešu ģimeni, par latviešu sētu un māju, mēs varam jautāt, kāds lai ir latviešu ģimenes gara ideāls, kādas būtiskas īpašības, nerunājot par citām, būtu atzīstamas par visvēlamākām un tādām, kas atbilst mūsu tautas tikumiem un dvēselei? Es domāju, reti kāds apstrīdēs, ka par tādām īpašībām un latviskiem tikumiem uzskatāms godaprāts, sirsnība, čaklums, viesmīlība, optimistiska ticība dzīvei, dzīvotprieks, centība pēc izglītības un dzimtenes mīlestība. Ja latviešu ģimene, kas grib veidoties un apzināties sevi par noteiktu bioloģisku un garīgu kopību un veselumu, kas apzinās arī savu atbildību pret tautas nākotni, veidos savu garu uz nupat minēto īpašību pamata, tad tā pareizi būs attaisnojusi savu eksistenci un kļuvusi par tautas organisma veselīgu sastāvdaļu." (74-75.lpp.)

Noslēdzot - kritēriji ir skaidri.