09 May 2012 @ 03:47 pm
Kultūra vs politika  
Es pēdējā laikā esmu nedaudz apjucis jautājumā par dažu kultūras darbinieku un atsevišķu mediju vēlmi pieprasīt kultūras ministres atkāpšanos no amata. Iemesls apjukumam ir vienkāršs. Es neesmu ministres pusē, jo neesmu sekojis līdzi viņas lēmumiem. Taču kultūristu apgalvojumi mani arī nepārliecina. Uzreiz miskastē gribas izmest literātu apgalvojumus par latviešu valodas un literatūras saglabāšanu. Tādi izteikumi man šķiet pārāk patētiski un, iespējams, arī maldīgi, jo ir grūti identificēt literatūru vai mākslu tikai ar 'augsto' galu. Vai arī pieņemt, ka tikai literatūra veido valodu vai mistisku identitāti.

Diemžēl bieži vien, kad tiek runāts par kultūras nedienām, tad ignorē vienkāršo 'culture from below' nojēgumu. Pret pieļāvumu, ka ar kultūru netiek identificētas augstās mākslas, vēršas mūsu aristokrāti un elitisti, jo tas liktu viņiem atteikties no institucionalizētām 'pareizajām rīcībām', kas ir viņu statusa pamatā. Tāpēc es uzskatu, ka nav vajadzīgs tendenciozi salīdzināt U. Bērziņa tulkojumus un K. Apšukrūmu, jo viņu darbiem ir dažādi uzdevumi (šādu salīdzinājumu veic P. Bankovskis). Tādējādi es neuzskatu arī, ka kultūras ministrijai būtu jārūpējas tikai par aristokrātiskajām mākslām. Manuprāt, tās uzdevums ir daudz plašāks un sevī iekļauj arī pašdarbniecības līmeņa nodrošināšanu. Katrā ziņā - no augstās mākslas nav atkarīga mūsu "nacionālā identitāte" vai latvju valodas liktenis.

Ja par tiešu naudas došanu kādam māksliniekam, tad vajadzētu arī pašiem kultūristiem izdomāt godīgus līdzekļu sadales kritērijus. Pieļauju, ka objektīvākais kritērijs būtu starptautiska atzinība. (Valsts maksā par savu tēlu ārzemēs). Šajā gadījumā, varētu runāt par dažiem mūsu mūziķiem, teātra darbiniekiem utt. Literātus diemžēl es pagaidām vēl neredzu šajā kategorijā. Lai uzlabotu stāvokli, valstij varbūt vajadzētu izvēlēties dažus labākos darbus un mēģināt palīdzēt tos publicēt citās valodās, lai redzētu vai konkrētie literāti vispār ir interesanti citiem. Ja nav, tad ir jāgaida citi darbi. Pretējā gadījumā man šķiet nedaudz absurdi, ka tikai lokāli zināmi 20 autori sev sadalīs radošās stipendijas uz gadu (turklāt - vai tiešām literātiem nav pieejama neviena rezidence ārvalstīs?), bet ieguvums nav zināms.

Un pēdējais iebildums, ko šad un tad lasu kultūristu aprindās, ir pieņēmums, ka ministrei nav sapratnes par kultūru (Kā teiktu Ikstena - viņa ir stulba!). Šo aspektu es arī īsti neizprotu, jo ir grūti runāt par vienu monolītu kultūras sfēru, ko nu īstie zinātu, nedz arī es ticu, ka ir iespējami visu pārzinoši renesanses cilvēki. Visticamāk, katrs zina atsevišķas jomas un par citur notiekošo viņam ir visnotaļ miglaina bilde. Turklāt man ir intuīcija, ka kultūrai tieši pietrūkst cilvēki, kas ir no citas vides, i.e., spēj normāli to vadīt un menedžēt un nevis savu subjektīvo gaumi (vai draugu bīdīšanu) padarīt par valsts kultūrpolitikas postulātiem. Piemēram, varbūt tieši ekonomiski domājošs ministrs varētu ieraudzīt, ka Venēcijas biennālei faktiski nav nopietnas atdeves, bet ir noteikta draugu loka plezīrs ārzemēs.
 
 
( Post a new comment )
the lament configurator[info]morloku_karalis on May 9th, 2012 - 09:22 pm
"starptautiska atzinība"? nu labi, varbūt Lietuvā.

teiksim, Anglijā, ASV, cik % no pirktās literatūras ir tulkotā? divciparu skaitlis jau nu tas tiešām nav, un no tā paša lielākā daļa ir skandināvu detektīvi. Francijā, Vācijā nav daudz labāk - tas ir, labāk ir, bet gandrīz tikai uz tulkojumu no angļu valodas rēķina.

ar latviešu rakstnieku publicēšanu ārzemēs nodarbojas Latvijas Literatūras centrs. finansējums tam ir viena no lietām, kam vajag valsts naudu. also, par mērķiem, vīzijām un stratēģijām varbūt vajadzētu runāt tad, kad būtu izpildīts eksistences minimums - Latvijā literatūras "apgrozījums" ir krietni zem kritiskās masas, lai šī "industrija" varētu strādāt pēc turgus likumiem, un valsts pirmais uzdevums ir segt šo iztrūkumu.

par stipendijām piekrītu, tas ir kaut kāds stulbums.

bet par ministri, tur gan ir viena nianse. var jau būt, ka labs menedžeris no malas ir tieši tas, kas vajadzīgs. bet LABS menedžeris - tādu iespaidu Žanete nekādā gadījumā neatstāj. arī ar to "no malas" nav īsti skaidrs - nupat jau bijuši divi skandāli dēļ tā, ka viņa lietas centusies risināt, bez kādas atlases pieaicinot sev pazīstamus cilvēkus.
(Reply) (Thread) (Link)
thel[info]thel on May 9th, 2012 - 09:42 pm
Ir dažādi veiksmes stāsti. Ideālā gadījumā, ja tiek radīts nišas produkts (skandināvu detektīvs), citādāk - var rīkoties līdzīgi kā dāņi, kas, šķiet, valstiskā līmenī bīdīja Bliksenu un ko tik vēl ne no savas literatūras apcirkņiem. Pieļauju, ka latvji reģiona ietvaros varētu izbīdīt pāris rakstniekus, ja vien viņi patiešām būtu labi.

Ko nozīmē literatūras apgrozījums? - tas, ka ierindas lasītāji maz pērk grāmatas? Vai arī tas, ka valsts maz iepērk? Ja lasītāji pērk maz, tad, protams, ir jādomā mārketinga terminos. Ja valsts iepērk - ar to ir grūtāk, jo uzreiz pārādās jautājums - ko pirkt (Prustu vai Blaumani u.tml.?)? - Pretējā gadījumā dažiem galma rakstniekiem valsts nodrošinās tirāžu. Bet citi, redz, turpinās dzīvot tirgus likumos.

Pārējam varētu piekrist.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
the lament configurator[info]morloku_karalis on May 10th, 2012 - 09:01 am
nu jā, pārāk mazs noiets gan grāmatām, gan periodikai. domāšana mārketinga terminos un stratēģijās īpaši nepalīdzēs - cik cilvēku Latvijā lasa, cik grāmatu gadā katrs nopērk? maz. ja lielu valodu tirgos var rakstīt populistiskāk (ne obligāti sliktāk) un raust piķi, vai arī "elitārāk" un/vai izteikti žanriski un nopelnīt (lielākoties) maz, tad Latvijā jautājums drīzāk ir: populistiski un tikt izdotam, vai arī netikt izdotam - vismaz tad, ja nav valsts atbalsta. Otto Ozols tiek galā pats, Perveņeckas ļoti labā grāmata tomēr jau laikam ir "nepareizajā" galā.
(Reply) (Parent) (Link)