Stīvs Džobss man ir interesants tieši ar to, ka pilnīgi neinteresē. Tāpēc globālā histērija pēc viņa nāves man šķiet pārspīlēta. Mēģināju saprast, kur tad ir viņa ģēnijs? Viens aspekts, kuru dzirdēju, bija viņa it kā pilnīgi jaunais piegājiens mārketingam. Nu, tipa, nevis pētīt tirgu un pircēju vēlmes, bet gan tās radīt un piedāvāt produktu pirms pats pircējs par to vispār ir iedomājies. Tie, kas ir ieskatījušies T. Pinčona 'Gravity's Rainbow', gan jau atminas vienu no literatūrā jaukākajām ironijām par pavlovismu. Proti, galvenais varonis bērnībā ir pakļauts mazbudžeta pavlovista eksperimentam, kura mērķis ir apmainīt vietām refleksa cēloņus un sekas. Līdz ar to 2.p.k. laikā viņš izjūt erekciju (sekas) pirms bumbas sprādziena (cēlonis). Tādējādi viņš kļūst ļoti izdevīgs kara industrijai, jo ir uzticams bumbu krišanas prognozētājs. Līdzīgā kārtā Džobs arī ir mēģinājis nodarboties ar pavlovismu. Tā radot jaunu gadžetu mīļotāju paaudzi, kas izjūt baudu pat pirms paša produkta piedāvājuma. Iespējams, ar to varētu skaidrot histēriskos (metaforiskā nozīmē - erektētus) pūļus pie apple veikalu durvīm. Tāpēc man Džobsa pieeja nešķiet inovatīva, bet gan komiska un jau apzelēta minētajā Pinčona grāmatā.

Otrs aspekts, kuru apbrīnoja daži fani, ir saistāms ar viņa it kā izcilajām prezentēšanas spējām. Ieskatījos īsā video, kas ilgu laiku karājās diena.lv mājaslapas priekšpusē - Tehnoloģiju un mākslas krustpunktā Runa man šķita smieklīga. Džobs runāja ar auditoriju it kā tur būtu retardēti bērni - trīsreiz atkārto vienu un to pašu, izmanto primitīvas retoriskās figūras (ko vien ir vērta vieta par 'spēka, kuru tur rokās, izjušanu un nevēlēšanos to atlaist' v.tml.). Nemaz neņemot vērā, ka runā bija aplami momenti. Piemēram, norāde, ka Liberal arts ir ~ 1500 g. vecas, bet technology - 600. Pilnīgi piemirstot, ka ārpus hipsteru pasaules ainas patiesībā ir pilnīgi citādāk.