LU ir pabeigta, bet kaut kā ir tik skumji. Un es pat nevaru pateikt, par ko tieši. Varbūt par to, ka viss mainās un nekas vairs nebūs kā iepriekš. Cik ļoti es iepriekš gribēju, lai ātrak šie 4,5 gadi paiet, taču tagad, kad viss ir pagājis, gad DD ir aizstāvēts, kad valsts eksāmens ir uzrakstīts, man nav prieka, nav pat prieka par to, ka tas viss ir ļoti labi uzrakstīts un aizstāvēts.
Un par vēl vienu lietu man ļoti, ļoti žēl. Par to, ka nepietiekami pateicos savai darba vadītājai. Viss, ko es teicu, bija mulsinoši un kā vienmēr dīvaini. Lai arī ko es pateicu, tas nebija pietiekoši. Mani apbrīnoja, cik apzinīgi, atbildīgi un pašaizliedzīgi viņa pildīja savu darbu. Lai arī LU nevērtēju augsti, lai arī diplomu nevērtēju augsti, taču vislielākais prieks, ka diplomdarba laikā sanāca tuvāk iepazīt patiešām labu pasniedzēju.
