Šajā nedēļas nogalē pārmaiņas pēc noskatījos divas filmas - New Moon un Alice in Wonderland 3D.
New Moon es nespēju līdz beigām noskatīties. Pat izlaides dēļ. Viss šķita tik banāli, atgādināja Brigitas Blobelas romānus no bērnības. Lai gan pirmā daļa man patika. Šie smeldzīgie mīlas stāsti nespēj mani iekustināt. Visi grib, bet nedrīkst.

Vienīgais, kas man no Alises patika, bija Česīras kaķis un Sarkanā dāma. Ā un vēl tas zilais tārpiņš. Sarkanā dāma, jo vienmēr lieliskā Helen Bonham Carter, kas ir īpaša personība arī ārpus savām dīvainajām lomām. Zilais tārpiņš, jo Alan Rickman ar savu balsi.

Kā vienmēr visi spriež par dziļajām domām Alisē un visur citur. Es sapratu, ka no filmām vairs nevēlos nekādas dziļas domas, es vēlos vienkāršu izklaidi. Attiecību un dzīves sarežģījumus savā galviņā varu izdomāt pati un censties to atrisināt. Katra filma ir tikai kā retorisks jautājums, jo tiek parādīta problēma/situācija, bez tās atrisinājuma. Viena no tēmām parastais Sprīdīša, Pēra Ginta variants - vazāties apkārt un meklēt laimi, bet atrast to turpat mājās.