Es – EK – vakar apmeklēju lielisko boksa šovu arēnā “Rīga”, un vērtēju to ar 10 no 10.

Tāpat kā daudzi citi klātesošie, arī es boksa šovu apmeklēju pirmoreiz. Tā kā Ivaram Ījabam varētu rasties jautājums, kā tiku iekšā, laikus paskaidrošu – uz pasākumu bija iespējams nopirkt biļetes. Būšu precīza – uz maču mani uzaicināja draugs, kurš šīs biļetes iegādājās par 25 eiro gabalā. Līdz šim biju iemācījusies no galvas visas Rokija filmas, paskatījusies Brieža izraisītos nokautus un to, kā Taisons svētku vakariņās nokoda Holifīlda auss gabaliņu, par ko ansamblis “Instrumenti” sarakstījis dziesmu “Esmu gatavs apēst tevi”. Tātad ne pārāk zināju, kas te vispār notiks, bet baigi šķita, ka jāredz.

Vakara kulminācija bija Maira Brieža cīņa ar Olanervadžu Duradolu, taču tas nebija vienīgais. Pirms tam norisinājās vēl 9 boksa mači starp citiem bokseriem. Mirklī, kad bez redzama iemesla publika sāka vienlaicīgi gavilēt, atklājās, ka liela daļa paralēli telefonā skatās Iļģuciema pamatskolas sporta dienas hokeja maču starp Latviju un Kazahstānu, kurā izdevies izraut grandiozu uzvaru.

Sanākusī publika bija visnotaļ inteliģenta. Tā kā tas bija sporta pasākums, kurš ilga apmēram 6 stundas, būtu tikai normāli, ja daļa skatītāju būtu pipelē pirms Brieža parādīšanās. Taču tā nenotika. Jā, kaut kādi aliņi apkārt figurēja, bet orkus nemanīju. Vēl interesanti bija tas, ka šeit cilvēki bija apguvuši, kā pareizi jāiet garām cilvēkiem cauri rindai – tā darot, jāpagriežas pret rindā sēdošo/stāvošo ar seju, nevis ar dibenu. Kaut arī tas šķiet pašsaprotami, ir novērots, ka tas sagādā problēmas daudziem kultūras pasākumu apmeklētājiem. Šeit tā nebija. Viss kā pie augstmaņiem. Turklāt ļaudis, kas šādi spraucās cauri rindām, arī atvainojās un/vai pateicās garāmlaidējiem. It kā – kāda starpība? Bet tomēr patīkami.

Kamēr norisinājās pirmie 9 mači, zālē bija relatīvi kluss – lielākoties varēja dzirdēt, ko runā apkārt sēdošie. Un nebija kauns klausīties! Normāli cilvēki. Jā, vienreiz mūsu galā izcēlās neliels konflikts par to, kur kuram jāsēž, bet par to apkārtējie nevis uzvilkās, bet gardu muti pasmējās. Protams, patika arī nelielā sieviešu koncentrācija – tualetē rindu nebija vispār!

Domāju, kā tas nākas, ka citos sporta pasākumos pulcējas orki, bet te – ne. Izdomāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka pats bokss ir ētikas un manieru paraugstunda. Piemēram, kaut arī pirms mača jāapsaukā partneris un spēles laikā ir vēlams viņu padarīt praktiski beigtu, visam jābeidzas ar dalībnieku draudzīgajiem apkampieniem (nezinu, kas notiek, ja viens no viņiem ir bezsamaņā). Protams, līdzīgi ir citos sportos, taču nekur citur neesmu manījusi, ka tas notiktu tik sirsnīgi. Viens ir pist pa bumbu laukumā, otrs – pretiniekam pa seju. Un es spētu saprast, ja pēc tam negribētos ar viņu kopīgi uzņemt selfiju. Bet tāpēc jau tie bokseri ir augsti attīstītas būtnes ar spīdošu intelektu, nevis orki. Un, domājams, ja skatītājs tādu uzvedību redz, tad vēlas uzvesties līdzīgi. Tāpat kā bokserim pirmais ir cieņa pret pretinieku, nevis kreisais āķis pa zodu, tāpat šiem skatītājiem svarīgāk bija nevis “aliņš vajag”, bet būt normālam. Ja Jums ir kāds cits izskaidrojums, lūdzu, dalieties!

Vakara gaitā uzstājās vairāki nozīmīgi bokseri. Noteikti jāpiemin Janka – puisis, kura mačs bija viens no pirmajiem un, loģiski, norisinājās relatīvi klusā zālē. Tomēr šo klusumu palaboja 2 viņa draugi, kas visu mača laiku līdz balssaišu nāvei pa visu arēnu kliedza: “Janka! Janka! Janka!” Janka nomahājās diezgan labi un, cik atceros, izcīnīja neizšķirtu ar Krievijas pārstāvi Lady GaGa šortos, bet tas varbūt nav tik būtiski. Jankas atbalstītāji bija atpakaļ tad, kad Janka sen bija citur, bet ringā mahājās citi bokseri. Tā kā bija vairāki mači, kuros nebija neviena latvieša, publika īsti nezināja, ko atbalstīt. Tāpēc vairākkārt, piemēram, krieva un dienvidāfrikāņa mačā puszāle pievienojās Jankas draugiem un sāka skandēt: “Janka, Janka, Janka!” Augsts līmenis. Tā Janka ir kļuvis par Latvijas boksa leģendu. Paldies viņa draugiem, kas šodien gan jau tika izmesti no kora.

Vēl ievērības cienīgs bija mačs starp Ričardu un gruzīnu džeku – abi pārstāvēja Guliveru svara kategoriju. Tajā vairākkārt publika sniedza padomus Ričardam. Piemēram, tika ieteikts slēgt pretinieku ārā, bet anatomijas lielākie speciālisti ieteica skart tieši nieres. Latviešu Goliāts jau bija pamatīgi sadevis bietē gruzīnu Goliātam, un šķiet, arī viņam jau bija zajebala, tāpēc viņš krieviski sāncensi informēja par to, ka varētu vienkārši pēdējoreiz iepist viņam pa galvu, lai tā lieta darīta. Gruzīns zolīdi dabūja bietē un zaudēja. Nekā pārsteidzoša. BET! Jau nākamajā mačā, kas sākās apmēram pēc 5 minūtēm, šis tikko uz nāves gultas gulošais cīkstonis jau bija pārģērbies un noslaucījis asinis, lai pie ringa ņipri atbalstītu citu savas valsts pārstāvi. Atbalsts bija ne tikai mutisks, viņš arī demonstrēja arī dažādus priomus. Viņš pēc tā pisaka varēja pakustēties!!!

Visgarlaicīgākais mačs bija starp Krievijas un Ganas pārstāvjiem. Pats sākums bija daudzsološs, jo abi izskatījās pēc Ivana Drago un Apollo Krīda no Rokija IV – krievs bija nekustīgs, bet ganiņš lēkāja un mēģināja taisīt baigo šovu. Tiesa, līdz tam jau biju iemācījusies, ka ringā šis Drago nenositīs šo Krīdu (tā notika filmā), jo šeit ir tiesneši, kas apstādina cīņu, kad redz, ka viens jau ir pārāk lielās lupatās. To sauc par tehnisko nokautu. Šī iemesla dēļ nav iespējami tie Rokija gājieni ar cīnīšanos pēc tam, kad jau zaudēta redze. Vispār pirmoreiz šajā vakarā novērtēju boksa tiesnešus. Tur tomēr jābūt diezgan jaudīgam džekam, lai, pirmkārt, varētu izdancot līdzi bokseriem, otrkārt, lai pats tajā sīkajā ringā nejauši nedabūtu, treškārt, lai visu arī redzētu. Turklāt ar to visu viņi precīzi noķer mirkli, kad nav par daudz un nav par maz, un spēle jāslēdz, lai kāds neaizietu pa skuju taku.

Šī Drago un Krīda cīņa bija drausmīgi gara un garlaicīga. Katrs raunds 3 minūtes, kopā 10 raundu (var izvēlēties arī citu raundu skaitu atkarībā no bokseru krutuma). Viņi tiešām arī tos 10 nokapāja. Iespējams, tik ilgi izvilka, jo neviens no viņiem nemācēja sist. Ja Rasnača sieva iekāptu ringā, viņa nokautētu abus. Par Artusu Kaimiņu nerunājot. Uzvarētāju izvēlēties bija grūti, jo abi bija zaudētāji.

Lielākais lohs publikā bija Nils Ušakovs. Cilvēku mutēs jau kūļājas stāsti par to, kā Nilam neļāva runāt un izšvilpa. Bet ir kāds būtisks sīkums. Nils tika prezentēts arī apmēram šova sākumā, šķiet, starp otro un trešo maču. Vakara vadītājs informēja publiku par to, ka ieradies arī Nils, urrā. Publika sāka būjināt un švilpt. Tāpat notika arī ar paziņojumu par Saeimas priekšsēdētājas Ināras Muižnieces publisko ierašanos (tiesa, klusāk). Vai tā ir labi? Es domāju, ka jā. Kāda starpība, ka viņi tur ir ieradušies? Ja būtu ieradies kāds, kas kaut ko nozīmē tieši boksa cienītājiem, tad skaidrs. Gaviles izpelnītos, piemēram, Muhameda Alī vai īstā Rokija Balboa ierašanās. Nav runa par to, ka ļaudīm vienkārši viņi nepatika. Durodola varbūt arī nepatika, bet viņu sagaidīja normāli un Nigērijas himnas laikā visi cienīgi stāvēja, jo tas psihais bokseris galu galā šeit bija tiešām svarīgs viesis.

Ušakovam nevajadzētu noskumt – ir vietas, kur viņa ierašanās arī tiktu celta lielā cieņā. Piemēram, ar pensionāriem pilns 3.autobuss. Labi, varētu palikt pie tā, ka viņš vienkārši nepareizi izvēlējās pasākumu, kurā mēģināt zīmēties. Kam negadās? Bet PĒC TAM, kad publika viņu jau bija vienreiz izšvilpusi, viņš pēc Brieža uzvaras mēģināja līst saulītē vēlreiz. Ko? SMS Credit sponsorē Mairi, bet pat viņi kaut kā pratās lieki nekur nelīst.

Pati cīņa starp Briedi un Durodolu bija fantastiska. Līdz asarām aizkustinoši un satraucoši. Durodola nebija nekāds mīkstais – internetā atrodamā informācija liecināja, ka viņš ir riktīgi psihs un tikt nokautētam ar viņa rokas sitienu nebūtu nekāds kauns. Tomēr nopietnā boksa mačā drīkst piedalīties tikai tad, ja esi pārliecināts, ka vari uzvarēt. Tas tomēr nav sporta veids, kur galvenais ir piedalīties. Pirmajos 3 raundos pat šķita, ka nigērietis ir par 10% pārāks. Tomēr Briedis nepsihoja un, kā 4.raundā sāka pārliecinoši dauzīt pretinieku, tā 9.raundā visu noslēdza tiesnesis, piešķirot Durodolam tehnisko nokautu. Tas nozīmē – ja būtu vēl viens sitiens, mača zaudētājam aizlidotu galva. Es šobrīd mācos poļu valodu. Šim laikam raksturīga pēc idejas gandrīz pareiza, bet tomēr neprecīza vārdu izvēle. Reiz, mēģinot pateikt, ka iztīrīju zobus, pasacīju, ka esmu sakārtojusi zobus. Tas tobrīd izraisīja lielu jautrību, bet vakar redzēju, ko tas nozīmē. Briedis diezgan normāli sakārtoja Durodolas zobus. Jāatzīst, ka pretinieks turējās kā monstrs. Vieglāk būtu nodauzīt Pļavnieku deviņstāveni nekā Durodolu. Boksā ir tā – ja sāk izskatīties, ka kādam pizģec ir, tad viņam beigās arī būs pizģec. Tomēr Briedim vajadzēja vēl kādus 5 raundiņus pakārtot tos zobus.

Tā, publikai maurojot “Mairi! Mairi! Mairi!”, viņš apmēram pusstundas laikā izcīnīja, manuprāt, ļoti grūtu uzvaru. Pēc maniem aprēķiniem, vismaz 800 ļaudīm mača laikā iestājās orgasms. Tas laikam nozīmē, ka paskatīties uz viņu klātienē kļūs dārgāk. Bet tas ir tā vērts. Ir daži sporta veidi, kurus skatīties televīzijā ir daudz labāk. Piemēram, hokejs, jo tur kamera parāda, kur ir ripas. Vai Formula-1, jo televizorā var uzzināt, kā izskatās trase. Taču te klātbūtne, pirmkārt, nav neērta. Ir relatīvi mazs laukums, kur viss notiek, tāpēc visam var izsekot līdzi. Turklāt, esot klātienē, pat lielā troksnī dzirdi katru stipro sitienu un to, kā lido asinis un sviedri. Un tas bija apmēram 50 reižu aizraujošāk nekā biju gaidījusi. Tas ir tā, ka pa ausīm sprāgst adrenalīns reizē ar no Durodola mutes lidojošajiem zobu sargiem. Un par prieku atbalstīt tik gudru bokseri klātienē vispār nerunājot. Tas bija izcils līmenis. Paldies Briedim un komandai. Un Jankam arī, protams.