30 Septembris 2015 @ 02:27
Cenzūra  
Sveicināti. Pēdējās dienās Jūlija Stepaņenko ar saviem publiskajiem izteikumiem ir pamanījusies ieiet Latvijas renesanses laika vēsturē kā viena liela padla. Lai arī Jūlijas metodes – ticība tam, ka saskaņa slēpjas neinformētībā, un no tās izrietošais cenzūras entuziasms – nav diez ko oriģinālas šai pasaulē, tas tomēr nav traucējis viņai likt sašust visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nolēmuši pieturēties pie Gregoriāņu kalendāra un dzīvot 2015. un nevis 1955. gada rudenī. Tā kā apzinīgākā sabiedrības daļa ir lietas kursā par iecietības veicināšanas kampaņas aizvākto plakātu no Rīgas ielām, es daudz vairāk arī neizplūdīšu detaļās par to, kā vien informēšu, ka bija tāds plakāts, kas vokalizēja HIV, invaliditātes, homoseksuālisma un bezpajumtnieku esamību, ko Jūlija neiecietīgi nodēvēja par “ķēzījumu” un darīja visu, kas viņas spēkos, lai šie plakāti no Rīgas ielām pārvāktos uz nāves zemi.

It kā ar to vēl nebūtu gana, ziņas pāršalca arī vēsts, ka dzejniece un skolotāja Iveta Ratinīka (tviterī pazīstama kā Iveta Rūž) ir ļāvusi vidusskolēniem iepazīties ar nu jau, iespējams, populārāko dzejoli latviešu valodā, par ko arī saņēmusi bargu aizrādījumu no mācību iestādes vadības. Ir pamatotas aizdomas, ka arī šajā gadījumā ir kustējies Jūlijas pirksts. Agneses Krivades dzejolis ievērojams ar to, ka ieturēts īsteni Čakiskās tradīcijās – tā kā sirds uz trotuāra, tikai šajā gadījumā vairāk sirds bļeģ manā dvorā. Tā kā visiem ir labi zināms, ka ļaudis vidusskolā nereti jau ir iepazinušies ar kontemporāro kultūru un attiecīgi arī tās leksiku, pārsteidz pieļāvums, ka kāds vēl mūsdienās sarkst no žargona klātesamības literatūrā. Un, ja tiešām arī sarkst, tad būtu svētīgi to tūliņ pat pārtraukt darīt.

Jūlija ir radījusi priekšstatu, ka augstā godā tur tikumību. No vienas puses, viņa nav īpašā pretrunā ar sevi, ja pieņem, ka tikumība ir vēsturiski mainīgs principu kopums, kas regulē cilvēka attieksmi un rīcību. No otras puses, ļoti žēl tomēr, ka Jūlijas izpratnei par tikumību nav vispār nekāda sakara ar šodienas realitāti, kurā dominē vienlīdzības vēsmas. Drusku gribās pārmest Jūlijai, ka viņa neiztur stilu līdz galam un pati, sieviete būdama, neizšuj mutautiņus, bet kaut ko porī iekšā Saiemā. Bet tas ir tīri estētiskas dabas pārmetums, jo man vienkārši patīk, ja stils ir noslīpēts līdz galam un attieksme – ūdensnecaurlaidīga. Citādi tas viss rada tādu “esmu veģetāriete, bet zivis ēdu tā, ka šņakst” iespaidu. Vispār jau sāku mazliet nožēlot, ka piedēvēju Jūlijas laika izpratnei piecdesmito gadu rudeni, jo tik tikko atskārtu, ka moška viņa tomēr vairāk ir tāda spartiete, kas invalīdus uzlūko kā neglītus genofonda ķēzījumus, nemaz nerunājot par genofonda izgāšanos gadījumos, kad vienas sugas pārstāvji nav spējīgi pārošanās rezultātā radīt auglīgus pēcnācējus. Jā, Jūlija noteikti dvēselē ir spartiete. Tas vispār nav it kā nekas slikts, ka dvēseles mājvietas lokācija nesaskan ar deklarēto dzīvesvietu – daudziem jau tā ir, tikai citi, izskatās, spēj to arī atcerēties un izturēties attiecīgi.

Domājot par cenzūru vidusskolā, tomēr sāku apšaubīt Jūlijas un sabiedroto spartiskās alkas. Ir jārok dziļāk. Ir jāmeklē motīvs. Tā kā esmu relatīviste un pieļauju iespēju, ja Jūlija nav tik melna kā viņu mālē latviski runājošie mediji, iedomājos, ka varbūt viņa patiesībā ir vides aktīviste. Zemeslode cieš no pārapdzīvotības, būsim atklāti – cilvēks vispār nav bijis diez ko labs pienesums zemeslodei, ņemot vērā ar kādu entuziasmu cilvēks gadu tūkstošiem cilvēks ir zāģējis kokus un betonējis kur vien pagadās. Nost ar tiem cilvēkiem! Bet Jūlijas plāns ir rafinēts, nevar jau tā vienu dienu ieiet direktora kabinetā un srazu: “Vecīt, to bioloģiju nahuj ārā.” Jāsāk maziem solīšiem. Jāpieradina pie cenzūras. Sākumā nost ar žargonu. Tad nost ar komatiem. Kad ideja par cenzūru jau ir ievīstījusi sabiedrības apziņu kā silta un mājīga seģenīte, tad jau var sākt griezt nost visu, kas saistīts ar apputeksnēšanu, līdz beidzot arī no programmas izlingo viss par cilvēku reprodukciju. Ja kādai skolotājai gadās nelāgi iekrist un palikt stāvoklī, tad dekrēta atvaļinājums skolēnu priekšā jādēvē par smagu saslimšanu, jo pats galvenais ir iedēstīt jauniešu apziņā to, ka sekss ir viens liels pazors un no tā vajag atturēties vēl vairāk nekā no PVA līmes ostīšanas. Varbūt Jūlija ir ne tikai vides aktīviste, bet arī Latvijas patriote, un viņa zina, ka latvieši jau izsenis bijuši slaveni ar savām trendsetteru paražām, tāpēc tās vajag kopt un pirms izmirst cilvēce, vajag izmērdīt latviešus. Nu, vai vismaz asimilēt cittautu nācijās. Varbūt man vienkārši tas cenzūras jautājums videnēs laikos, kad informācija ir pieejamāka mums visiem daudz vairāk, nekā jebkad agrāk pasaules vēsturē, liekas tik mežonīgs absurds, ka vienīgais, ko smadzenes spēj piegādāt, par to domājot, ir absolūta huiņa, tāpēc atvainojos par visu šo rindkopu.

Par vidusskolām gan man ir viena ideja, nezinu, vai nostrādātu, bet varbūt vērts pamēģināt – moška izdarām kaut kā tā, ka vidusskolā daudz nopietnāk tiek skaidrota valsts pārvalde un politika, propaganda un reklāma, teorijas par medijiem un komunikācijām kā tādām, lai varbūt nākamās paaudzes sociālo atbildību par valstī notiekošo apzinātos vēl pirms balstiesību vecuma iestāšanās, un attiecīgi lai viņi nekad nebūtu tādi kā mēs – tādi, kas aiz sava kūtruma ir vispār pieļāvuši to visu herņu, kas šobrīd te plosās. Ā, un vēl arī varbūt var piešaut klāt mazliet valodas filozofiju. Vismaz tīri tik daudz, lai saprastu, ka ne jau vārdi paši par sevi kaut ko nozīmē, bet gan nodoms, kas aiz tiem slēpjas.
 
 
( Post a new comment )
zivs[info]zivs on 30. Septembris 2015 - 23:10
Tas viss ir TĀDS "bezpiģels", ka ziņas lasot un vērojot ušakovisko Rīgu, vemt gribās.
Arī par šo šodien paspēju jau iecepties.
(Atbildēt) (Link)