Tā kā EK ir aizņemta, apceļojot Baltijas jūras piekrasti, man ir tā nelaime ne tikai dzīvot, bet arī uz preža vēlēšanām iet vienai. Labi, ka viņa vismaz savu pilsonisko atbildību apliecina, jau vairākas dienas runājot ar mani no prezī iemaukta telefona un sūtot īsziņas ar sensitīvu tekstu "Saplīsa prezis". Daudzos mana parādīšanās sabiedrībā bez EK izraisīja sašutumu un neizpratnes pilnus jautājumus, vai kaut kas atgadījies. Nē, atgadījies nav pilnīgi nekas, un arī prezis šodien nesaplīsa un tika ievēlēts. Cilvēkus ar vājiem nerviem uzrez brīdinu, ka tālāk nesekos asprātības par vējiem, kas pūš, un levitāciju.

Prezidenta amatam partijas bija izvirzījušas četrus kandidātus, par kuriem sabiedrība neraksturīgi Latvijas politiskajām tradīcijām zināja jau pirms vēlēšanu dienas. Tādā ziņā nekādu pārsteigumu. "Nacionālā apvienība" kopā ar Ringoldu Balodi no "No sirds Latvijai", dažiem "Vienotības" keksiem un neviltotu bezpartejiskās politiskās figūras Liānas Langas atbalstu bija izvirzījuši Egilu Levitu, kas pazīstams kā viduvējs tiesnesis, Satversmes preambulas un termina "dzīvesziņa" autors. Latvijas Reģionālā apvienība viņam pretī lika Mārtiņu Bondaru, kuru Latvijā pazīst kā Ievas Bondares vīru un trīs bērnu tēvu. Zaļo un zemnieku savienība tikmēr atbilstību vakancei saskatīja Raimondā Vējonī, kas ir zināms sava akcenta dēļ, bet Saskaņas centrs - Sergejā Dolgopolovā - , kurš līdz šim ir izcēlies vienīgi ar to, ka ir krievs. Interneta sabiedrība savas balsis portālā mansprezidents.lv uzklikšķināja Bondaram, piketētāji un inteliģenti bija par Levitu, deputāti sliecās ievēlēt Vējoni, bet krieviski runājošā sabiedrības daļa atbalstīja Dolgopolovu vai jebkuru citu kandidatūru, ko būtu izvirzījis Saskaņas centrs. Laika gaitā likumdošana ir mainījusies, kas nozīmē, ka vismaz šajā dienā ir jāizvēlas viens no šiem četriem pat gadījumā, ja zālē atrodas kāds trimdas latvietis ar izcilām angļu valodas prasmēm un apskaužamām Latvijas folkloras vēstures zināšanām.

Diena iesākas ar ārprātā garlaicīgām debatēm, kurās lielākā daļa aizrunājas ar epitetiem par spēles nozīmi politiskajā procesā, visradikālāk šaujot Raivim Dzintaram, kurš pielīdzināja savstarpēju tirgošanos ar prezidenta vakanci krievu ruletei. Uzzinu, ka kandidātiem piemīt tādas dotības kā "sava doma" un "dzīves pieredze", kā arī - viņi ir cienījami. Izjūtu neviltotu apbrīnu, gandrīz pat pieceļos kājās. Madara Fridrihsone no Latvijas Radio neliedzas, ka knapi noturējās neraudājusi, un tik sirsnīgi no tribīnes runāt nevarētu pat par savu māti. Pīpētavas TV tiešraidē uzzinām, ka visi kandidāti šorīt pamodušies plkst. 7:00 no Panorāmas zvana. Ja Vējoņa gadījumā šis zvans noskanēja pirms modinātāja, tad Bondaram tas vis nebija pārsteigums, jo šādus zvanus viņš regulāri saņem kā rītos, tā vakaros. Arī tad, ja nakts vidū kāds pēkšņi zvana, un Ieva viņam saka: "Liecies mierā, neatbildi!", viņš satraukti viņai pretī uzdod retorisku jautājumu: "BET JA NU TĀ IR PANORĀMA?". Visiem kandidātiem arī vairākkārt tiek uzdots jautājums, vai ģimene viņus atbalsta, un kur tieši viņi to dara. Ja man jautātu, es teiktu: "Nē, neatbalsta. Šoreiz uzmeta". Ceru, ka arī citi darba devēji pārņems šīs tradīcijas un, ejot pieteikties darbā, piemēram, reklāmas aģentūrā, tās vadītājs pārrunās uzdos pēdējo noslēdzošo jautājumu: "Sakiet godīgi - bet vai ģimene jūs atbalsta?". Protams, dienas aktuālākais jautājums tomēr ir "Kādas prognozes?". Lielākā daļa centās izlavierēt, norādot, ka rezultāts var būt neprognozējams, bet savā ziņā arī prognozējams, lai gan principā teju neprognozējams. Vismaz Levits nebaidījās prognozēt, ka būs ilga un nogurdinoša diena, un nošāva garām, jo tikām mājās kā cilvēki pēc normāla darba laika.

Kopumā visu dienu īsti nevaru pamosties, un tikai no savas blakussēdētājas uzzinu, ka ir baigā spriedze. Laikam šī spriedze ir pilnībā iemidzinājusi manu uzmanību. Citēšu mūsu Valsts prezidentu, sakot, ka "Tas, ka matemātika eksistē, ir neapšaubāmi", un ieskicēšu vēlēšanu procesa norisi. Pirmā kārta ir tāds draudzības mačs, kur principā visi patrenējas balsot, un neviens pa īstam nezaudē. Pastāv teorētiskas iespējas kādam uzvarēt jau šajā kārtā, bet tas līdz šim atgadījies, šķiet, tikai ar Vairu Vīķi Freibergu, kura tobrīd, ceļā uz savu otro termiņu, arī bija vienīgā kandidāte. Otrā kārta ir jau bīstamāka, jo tad kāds tiešām izkrīt. Šajā gadījumā žūrija par vissliktāko šovā atzina Mārtiņa Bondara priekšnesumu, kuram abās kārtās bija pa septiņām balsīm, bet pārējiem attiecīgi šitā: Levits (24, 25), Vējonis (34, 34) un Dolgopolovs (23, 24). Pirmajā kārtā nesekmīgu atzīmi prasmēs aizpildīt vēlēšanu biļetenu saņēma seši deputāti, kas ir vismaz trīs reizes sliktāks rezultāts nekā tautai Saeimas vēlēšanās. Ar katru kārtu gan bija manāms progress, un šo kursu pēc piektās kārtas nenolika tikai viens deputāts. Sevišķi izcēlās kāds SC deputāts, kurš nobalsoja nepareizi, tad pareizi un tad atkal nepareizi. Zināšanas tomēr nav mūžīgas, un visu paturēt prātā nevar. Trešajā kārtā izkrita Dolgopolovs, bet ceturtajā - Levits. Joprojām īsti nekādu pārsteigumu, izņemot to, ka Vējonis pēdējā kārtā bija nogrābis papildu deviņas balsis, kas nozīmē, ka viņam tīri matemātiski pietrūkst vēl tikai piecu. Tikmēr Levits ar Zatleru televīzijas intervijās bija saskaņojuši liecības, norādot, ka Vienotības piesliešanās Vējoņa kandidatūrai varētu šo partiju padarīt par ZZS piedēkli un sūtīt prom pa politisko nāves taku. Piemetināšu, ka Vienotība jau no sākta gala teica, ka viņiem atšķirībā no citām partijām būs brīvais balsojums, un nevienam kāda konkrēta izvēle uzspiesta netiek.

Tālāk tiek pasludināts pusotras stundas pārtraukums, lai dotu Vējonim iespēju pa kaktiem sakļančīt vajadzīgās balsis. Pārējie tikmēr sāk vīt intrigas, kur pēkšņi uzradās tās mistiskās deviņas, un aizdomās tiek turēta opozīcija vai, precīzāk, SC, kas, protams, to pilnībā noliedz. Sākas izšķirošās kārtas gaidas, kurā būs jābalso tikai PAR vai PRET Vējoni. NA uztaisa mazu pop-up kongresiņu, kurā nolemj iespītēties un koalīcijas partneru virzīto kandidatūru neatbalstīt, raisot politikas ekspertos bažas, vai tagad nebūtu uz mutes jākrīt valdībai. Netiek arī atklāta atbilde uz jautājumu, vai Levita ģimene pēc neveiksmes joprojām viņu atbalsta. Es tikmēr jau divreiz esmu paspējus ieturēties Saeimas ēdnīcā, kur bija beidzies lasis, kas ir skumjš līmenis, bet vismaz citādi viss gaumīgi, kā pie cilvēkiem, un arī cena laba. Es pat, acu nepamirkšķinot, divas svaigi spiestās sulas izdzēru. Tikai eiro maksāja. Arī tualetes pilnīgi normālas - tīras, gaumīgas, bet bez liekas spozmes.

Loģika saka man priekšā, ka Vējonim šajā dienā nevajadzētu tikt ievēlētam, bet intuīcija tai atbild ar spītīgu: "Ievēlēs gan!". Nolemju pieslieties intuīcijai un pārstāvēt pozīciju, ka pēc desmit dienām otra prezidenta vēlēšanu tusiņa nebūs. Ja vajag pierādījumus šīm prognozēm, manā rīcībā ir personīgo čatiņu skrīnšotu metrs. Pastāv viedoklis, ka nezināmās izcelsmes deviņas balsis Vējonim uzdāvināja SC tikai tāpēc, lai būtu droši, ka neievēlēs Levitu, bet tas nenozīmē, ka viņi ar tām tik brīvi svaidīsies arī pēdējā kārtā. Tādā gadījumā viņam vajag 15 balsu, kuras viņš koalīcijā NA kongresiņa dēļ nesakļančīs nu nekā. Džokers tātad ir opozīcijas rokās. Ceru, ka tiktāl izsekojāt, jo ar šo arī garajai matemātikas daļai ir gals klāt. Tālāk viss ir vienkārši - Vējonis tiek ievēlēts ar visdrīzāk opozīcijas balsīm (to mēs droši nezinām, jo balsojums ir aizklāts, ja kas). Savu uzrunu viņš sāk ar brašu frāzi "Laikam jāierauj!", saka, ka darbosies valsts labā un, protams, pasakās par atbalstu ģimenei. Visiem acīs asaras. La finita comedia. Kas tad īsti ir Vējonis, jautāsiet? Es nezinu! Viņš kļuva īpaši atzīts pēc sava konflikta ar partijas ideoloģisko līderi Aivaru Lembergu, un tagad varētu likties, ka tā visa bija rūpīgi gatavota izrādīte, lai mēs, tautieši, pretstatītu šos abus tēlus. Ķipa, Vējonis jau nav oligarhu kalps, jo viņš taču stājās pretim pašam Lembergam! Bet varbūt tā arī nav, kas to lai tagad zina?

Preses konference atšķirībā no Zatlera pieredzes, kad Gunta Sloga viņu slānīja, vainojot pie visiem pasaules kukuļiem, noris ļoti mierīgi, īsi un adekvāti. Vienīgi Ivo Leitāns uzdrīkstas pajautāt, vai Vējoņa kungs tagad drīzāk jūtas kā dziesmā "Raimi, a tu nekad vairs nebūsi laimīgs" vai arī balādē "Raimi, sarauj, iekačā!". Nākamais Valsts prezidents abas šīs dziesmas nav dzirdējis, tāpēc no komentāra atturas. Arī tauta jau bija saspiedusi internetā gana daudz demokrātsku klikšķu, lai pie Saeimas neskandalētu, un savu jauno prezidentu pieņemtu stoiskā mierā mājās pie televizoriem. Askolds Rodins man pīpētavā izstāsta, ka ķirurgam Zatleram pirmajā Dienas intervijā drebēja rokas un svīda paduses, kā arī ir sašutis, ka nezinu, kur ir Sarkanā zāle. Bet pēc dialoga "Jūs pirmoreiz???" "Jā. Jūs nenāksiet?" "Priekš kam?" arī beidzas mūsu saruna. Vēl dzirdēju kā Ādamsons, kurš tāpat kā Gunārs Kūtris ir knipucītis, kādam kungam jautā: "Tu taču esi kasieris, neatceries?", bet nekādas citas dižas aizkulišu sarunas nesaklausījos. Man vienīgi bija aizdomas, ka Šadurskis ir pālī, bet kāds kolēģis man paskaidroja, ka viņš vienkārši "tāds ir".

Nu ko, mums ir pirmais prezidents zaļais. Kas tālāk? Pirmais prezidents zilais, protams! Atgādinu, ka praida gājiens norisinās 20. jūnijā plkst. 13:00 Vērmanes dārzā.

Raksts tapis sadarbībā ar LNT Ziņu dienestu.