Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.
Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.
2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.
Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.
Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.
Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!
Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?
Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.
Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.
Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.
Līgo, līgo!
EK ar kolēģi un grāmatu
Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.
Korķis.
Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.
2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.
Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.
Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.
Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!
Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?
Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.
Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.
Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.
Līgo, līgo!
EK ar kolēģi un grāmatu
Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.
Korķis.
29 komentāri | Komentēt