Pietiks kampt un noklusēt! Jāatzīstās, ka mēs - autores EK un AK - bijām saņēmušas slepenu ielūgumu 2013.gada 21.decembrī ierasties uz biedrības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” dibināšanas pasākumu, bet neviena no mums tā arī tur neparādījās, jo iepriekšējā vakarā piedzērāmies un, iespējams, sastrīdējāmies ar taksistu. Jo mums bija viedoklis, un viņam arī tāds bija.

Ja mēs tajā pasākumā tomēr būtu bijušas, tad noteikti ierosinātu izvēlēties citu nosaukumu biedrībai, jo jau pašā Texxxta sākumā mums tas ir apnicis. Tā kā viens no domubiedru spilgtākajiem kardināliem ir aktieris, bokseris un kinologs Artuss Kaimiņš, turpmāk popgrupu “Esi atbildīgs, neesi vienaldzīgs” dēvēsim par “Kaimiņiem”. Tas ir labs nosaukums, jo mums un vecākiem cilvēkiem atmiņā atsauc Kailiju Minogu, Austrāliju, sauli, spārnus un vēju. Turklāt latvieša dvēsele zina, ka spārni un vējš pasargāt spēs, un šajā saspringtajā laikā ikvienam gribas parausties zem silta pūces spārna, tāpēc nosaukums “Kaimiņi” ir ideāls. Jo mēs esam tā vērti.

Bet nekas nav zaudēts. “Kaimiņi” nav stāvējuši malā un uzfilmējuši vēstuli, kura tāpat kā Ingūnas Sudrabkalnas kustība ir veltīta ikvienam Latvijas iedzīvotājam (ar to iepazīties var "Kaimiņu" feisbuka lapā). Līdz šim bijām lasījušas tikai rakstiskas vēstules, bet tā kā mūsdienās jēdziens “vēstule” ir saplūdis ar jēdzienu “māksla”, tad formātam piesieties nevar.

Artuss Kaimiņš liek izteikt savu viedokli. Aicinājums ir kā mākslas filma “Armagedons” un nauda - vienaldzīgu tas neatstāj nevienu, tāpēc arī mēs šeit esam. Galvenais, kas jānoskaidro - vai viedoklis ir jāizsaka arī tad, ja tas ir stulbs. Šis video apliecina to, ka - it sevišķi tādā gadījumā.
Kopā salasījusies kompānija, kas ir raiba kā Ojāra Rubeņa vēders. Fonā skan liega mūzika, bet, tā kā tā ir ļoti klusa, nav ne jausmas, vai tā ir Kailija Minoga vai Kremerata Baltica.
Izskatās, ka atnākuši pāris Artusa Kaimiņa kolēģi, 2-3 frīki (un tas ir pareizi, tādiem jābūt jebkurā normālā kustībā) un pārējās - viņa bijušās draudzenes, par kurām viņš jūtas atbildīgs, tāpēc joprojām uztur sakarus par spīti tam, ko par šādu štelli mēdz domāt un tvītot sabiedrība. Lielāko daļu cilvēku pēc sejas nepazīstam, tāpēc mazliet skumdina fakts, ka ir tikai viens cilvēks, kas atbildīgi arī pasaka savu vārdu. Tas ir Jānis. Pasakāmies viņam Valda Zatlera vārdiem: “Paldies par jums to!”

Mūsu literatūras skolotāja allaž cīnījās pret tukšu runu, jo tā ļoti atgādina tukšu mucu, un, ja viņai kāds iedotu šī mākslas darba manuskriptu, viņa to vērtētu ar 1 balli pēc Rihtera skalas un klāt sarkaniem burtiem pierakstītu: “Frāžaini!” Atklātās atziņas ir tik pazīstamas, ka šķiet, ka mākslas darbs ir dīdžeja Tiesto slavenakās dziesmas kaverversija. Tomēr mums, pērļu zvejniecēm, izdevās saskatīt arī pa kādam nenoslīpētam dimantam.

Nespējam nenovērtēt aktieri Kasparu Dumburu, kura žesti vedina domāt, ka viņš varētu būt seriāla “Breaking Bad” galveno varoņu klients. Kaspars atklāj, ka vakar gājis garām Maximai, un nesaprot, kāpēc tur negribas iet iekšā. Atbilde uz šo jautājumu netiek rasta vai vismaz netiek atklāta. Iespējams, pie vainas ir vaniļas mērce, kas, izrādās, tiek lieta cilvēku mutēs, lai tos apklusinātu. Šādu viedokli izsaka kāda meitene, kas varētu būt Alda Gobzema kolēģe, jo citādi šķiet neloģiski, ka neredzam nevienu viņa kolēgu vai cīņubiedru. Vaniļas mērces ietekme uz cilvēka psihi mums ir jaunums, jo līdz šim domājām, ka muti vislabāk var aizbāzt melnie ikri. Nevienam nav arī zināms, vai šādu vaniļas mērci var nopirkt Maximā, vai tikai Sky.

Arī Ilze Jurkāne ieradusies kārtējo reizi izpīpēt, kāda ir mūsdienu Latvijas garša. Viņa drosmīgi ierosina, ka ir jātiesā cilvēki, kas izzaga šo valsti, “lai cilvēkiem nav izejas, bet braukt prom”. Laba ideja. Izrādās, Ilzei tāpat kā kādam vārdā neminamam Alda Gobzema kolēģim, kurš diemžēl vēstules filmēšanā nav piedalījies, tiesāšanās kā ķēķis.

Neparasts notikumu pavērsiens ir atziņa, ka slinkums ir slimība. Tas iepriecina, jo turpmāk ikvienam, kas negribēs no rīta iet uz darbu, būs tiesības piezvanīt priekšniekam un sacīt: “Klau, šodien nevaru atnākt. Esmu apslimis. Slinkuma uzliesmojums. Ārsts saka, ka kaite varot būt hroniska.”

Šī ir arī bilingvāla vēstule, jo tajā runā arī meitene krievu valodā, ļaujot nabaga gansam Iesalniekam iešaut cepeškrāsnī kārtējo piparkūku partiju, lai būtu, ar ko dekorēt kārtējo cērtamo eglīti, un Latvija būtu nevis zaļākā, bet nacionālākā valsts pasaulē.

Diemžēl bez atbildes paliek kādam briļļainam puisim uzdotais jautājums, vai viņš ir izklepojies. Viņš paklusē, lai pēc kāda laika novērstos no tēmas, pārmestu Kažoku uz otru pusi un sāktu klāstīt savus uzskatus par dzīvi. Vai viņš paguva izklepoties? Ceram, ka jā, jo kaut kur blakus ir visu strādnieku aizstāvis Aldis Gobzems, kuram vajadzētu cīnīties par cilvēku tiesībām izklepoties. Ja kārtīgi neizklepojas, varot saķert slinkumu.

Ir arī viens džeks, kura seja netiek rādīta, jo viņa torss gan jau ir smukāks. Varbūt pat smukāks nekā lellēm, kurām, Artusaprāt, kāda no runātājām velta savu aicinājumu būt atbildīgām. Meitene izskatās sašutusi, ka vēstules auditorija nebūs lelles, tāpēc drošības pēc vīlusies pārjautā: “Tā kā pieaugušajiem?”. Jā. Tātad šī vēstule tomēr nav visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tikai pieaugušajiem.

Klipa vidū mūzika kļūst skaļāka. Jau var saprast, ka tiek spēlētas vijoles. Bet kurš spēlē pirmo vijoli? To mēs nezinām. Bet zinām, ka to noteikti nespēlē aita, jo esot tāds slavens teiciens, ka mums ir jāpārstāj būt aitām, bē.

Andris Keišs stāsta par cilvēku slikto atmiņu. Sevišķi slikti atceramies sabiedriskus notikumus, tāpēc var uzskatīt, ka videovēstules saturs arī ir sabiedrisks notikums, jo viss, kas tajā pateikts, aizmirstas apmēram 2 ar pusi minūtes pēc tās noskatīšanās.

Kad Inguna Jaunsudrabiņa paziņoja par savas kustības “Latvija - manas mājas” drīzu dzimšanu, viņa nezināja, kāda būs šī kustība un kas to veidos. Bet viņa Juta, ka kaut kas būs, un noģība. Drīz pēc tam sakustējās Artuss, Aldis un domubiedri. Sagadīšanās? Jā, jo “Latvija - manas mājas” un “Kaimiņi” ir divi dažādi nosaukumi.
Kaut arī esam piebalsojušas suņiem un aprējušas “Kaimiņu” vēstuli, tomēr arī mēs vēlamies, lai vergu dienām būtu krusts pāri (ne tāds, ko naski zīmē Iesalnieks). Un tas, ka Kaimiņiem ir 15 000 atbalstītāju Feisbukā, ir lieliski. Pēc sociālajos tīklos atrastās informācijas varam spriest, ka ļaudis tiešām mēģina cīnīties par taisnību zemes virsū, un pie tā arī iesakām palikt, bet tādam mākslas virzienam kā videovēstules atmest ar roku, jo diemžēl šodien mums vairāk stāsta lietus lāses pieskāriens, nekā vēstules autoru paustās frāzes.