Jau izsenis zināms, ka Latvijas pilsonība ir pirmā labklājības pazīme, tāpēc nepārspīlēsim savu izbrīnu mirklī, kad pēc tās lūdz arī šaha lielmeistars un Krievijas politikas opozicionārs Garijs Kasparovs (nejaukt ar Juriju Gagarinu). Kā uzticami avoti (focus.lv) vēstī – Garijs Kasparovs pats apkārt visiem vēstī, ka ir runājis ar atsevišķiem Latvijas lēmējvaras pārstāvjiem, no kuriem saņemti pozitīvi signāli par iespējamo pilsonības iegūšanu. It kā ar to nebūtu gana, viņš vēl piekodina, ka pilsonības nepiešķiršana varētu tikt traktēta arī kā valdošās koalīcijas pārlieku sapņainā raudzīšanās Maskavas virzienā.

Ko darīt? Izskatās, ka būs atkal nepieciešams kalkulators. Tātad šobrīd valdošā koalīcija ir Vienotība, Reformu Partija, Nacionālisti un ČNAP (Čevera Nēģeru Apkarošanas Partija). Opozīcijā ir Saskaņas Centrs un Zaļzemnieki. Ušakovs asarām netic, tātad no viņiem Kasparovam tiek -1. Ko domātu zaļzemnieki? Gan jau uztrauktos tikai par to, vai Kasparovs ir zaļais un lai, dieva dēļ, nav zilais. Tātad no viņiem +1. Kopā 0. Tā kā opozīcijai tāpat nav nekādas teikšanas, tad šī nulle reprezentē ne tik daudz Kasparova cerības, bet gan opozīcijas viedokļa kopējo vērtību. Ķeramies klāt pie valdošās kliķes: Vai Kasparovs ir nēģeris? Nav, tātad +1 no ČNAP. Vai Kasparovs ir no Katalonijas? Nav, tāpēc no Vienotības -1. Vai Kasparovs ir krievs? Ir, līdz ar to -1 no Nac. apvienības. Vai Kasparovam besī Krievija? Neapšaubāmi – no nac. apvienības +1. Vai Kasparovs ir progresīvs, pasauli redzējis, patīk reformas? +1 no RP. => Kopvērtējumā +1, izskatās pēc cerības.

Šai brīdī atceramies, ka valsts nav gan kāda selektīva cilvēku grupa ar zināmu autoritāti, bet gan mēs paši, tāpēc labākajās Katrīnes Pasternakas tradīcijās varam vēsā mierā nodoties pašsuģestējošai varas apziņai un izlemt, kas svarīgs ir mums pašiem, un, ja valdošajai koalīcijai tas nepatiks, pohuj – vienkārši pievienosim konstitūcijas preambulai dažus teikumus par lumpeņu balstiesībām, pirms piemočīsim to visu klāt Satversmei, un lietiņa darīt. Latvija var!

Tātad – vai mēs paši gribam to Kasparovu par Latvijas pilsoni? Visi īd par to, ka viņš neko daudz jau nav Latvijai devis, bet es ieteiktu nebūt ļaunatminīgiem un labāk skatīties uz to, ko viņš Latvijai varētu dot. Te, protams, varētu izvērst garu un plašu diskusiju par Kasparova pilsonības pros & cons, bet varam arī neizlikties par labākiem kā esam un to visu vienkārši noreducēt līdz vienīgajam būtiskajam jautājumam:

1) Vai pilsonis Garijs K. dotos uz Mirdzas Zīveres iestudētām operām?

Man personīgi šķiet, ka nē, bet nevajag arī aizmirst, ka personīgi šķitumi nav vērā ņemami pierādījumi. Un tomēr – ja mēs piešķirtu pilsonību Kasparovam, vai tas nozīmē, ka turpmāk mēs pilsonību tā tīri uz krutuma punktu pamata piešķirsim arī citiem, kā sacītu Iesalnieks, krieviem? Kad Nadežda iznāks no karcera, tad tai arī? Es pati, ja godīgi, to pilsonību izdāļātu pa labi un pa kreisi, ņemot vērā pretendetu videnes atzīmes un spējas latviešu valodas gramatikā, nevis viņu nacionālo izcelsmi, bet es ticu, ka sabiedrības vairākums nebūtu manā pusē. Varbūt mums tomēr atkal vajag izmainīt pilsonības piešķiršanas likumu un ņemt piemēru, teiksim, no Brunejas, kur par tās pilsoni var kļūt vienkārši tur piedzimstot, un nekā citādi. Vismaz tas mazinātu šādu divdomību iespējamību nākotnē. Gan jau arī tas neizslēgtu pilnībā iespēju politizēt šādus it kā vienkāršas dabas jautājumus mirkļos, kad pie apvāršņa parādītos prominenti personvārdi, bet vismaz kaut kas.

Lai ko arī nolems valdība Kasparova jautājumā, tas droši vien jebkurā gadījumā būs kaut kas stulbs, no atšķirīgām perspektīvām skatoties, tāpēc iesaku daudz nebēdāt jebkura rezultāta iznākumā. Viņam pašam gan vēlu laimīgu dzīvi, neraugoties uz to, zem kura karoga tā aizplīvos.