Klāt atkal gaišais pārdomu laiks, kad visa šī nakts būs jāpavada dzerot zem baltajām Latvijas debesīm un prātojot, par ko rīt atdot savu balsi konkursā par labāko vietvaldi. Ļaudīm īsto atbildi rast palīdz Latvijas Televīzija, piedāvājot šovu, kurā Inga Spriņģe un Gundars Rēders runā ar Rīgas mēra amata kandidātiem, kamēr Jānis Geste aizkadrā cītīgi svaida savu žaketīti.
Uz darba pārrunām aicināti pašreizējais Rīgas cars Nils U$akovs, Sarmīte „ runāsim par būtisko” Ēlerte, naciķu Baiba Broka (nejaukt ar JRT Baibu Broku) un Guntis Belēvičs – vienkārši interesants tips. Kā katra sporta spēle šī tiek sākta ar iesildīšanos. Jautrajam četriniekam, vienmērīgi elpojot, jāpasaka pa prikolam. Ar šo uzdevumu vislabāk tiek galā Guntis, kurš par lielāko Rīgas problēmu uzskata skaļos skolu gaiteņus, un Sarmča, kas uzstāj, ka visu vajagot mehanizēt un lētie darbi jāveic robotiem, jo tā tas notiekot tajās stulbajās Ziemeļvalstīs. Tas nozīmē, ka „Ugunsgrēkā” mūždien rūcošais i-Robots nereklamē sevi, bet gan Vienotības vīziju par Skaisto Nākotni. Man personīgi tās Ziemeļvalstis besī, tāpēc katrreiz, kad „Ugunsgrēka” reklāmas pauzēs redzu Vienotības „Urrā, urrā, labklājība un ziemeļi!” reklāmu, es labi nostādītā balsī saku: „Sarmīt, ejiet, lūdzu, dirst!”
Pirmais nopietnais lieliskā četrinieka uzdevums ir noklausīties Pink Floyd albumu „Rīgas tumšā puse” un pateikt, kā jācīnās ar korupciju. Nekādu jaunu ideju nav, ja neskaita U$akova revolucionāro, doktora grāda cienīgo atzinumu: „Piekrītu, ka deputātiem ir jāstrādā.” Ātri vien tiek noskaidrots, ka KNAB darbs priekšvēlēšanu laikā vispār ir tikai un vienīgi politiska izrēķināšanās, tāpēc es ierosinu, ka, lai izslēgtu Tumsas Spēku ietekmi, gan KNAB, gan mentene būtu jāaizklopē 3 mēnešus pirms jebkurām vēlēšanām. Protams, ja tajos kantoros Ēlerte ieviestu savus robotus, tad tā vairs nebūtu problēma, jo robotiem nav jūtu pret U$akovu.
Pēc tam visiem ir jāmin kaut kāda džeka alga. Ēlerte un Broka uzdevuma laikā sarunājas. Par to viņas tiktu izraidītas no matemātikas centralizētā eksāmena, bet šoreiz eksāmena vadītāji Inga un Gundars ir pielaidīgi un par abu dāmu vienādajām atbildēm traci neceļ. Vienīgais, kas mazliet paspēlē drāmās, ir Nils, kurš sāk kaut ko muldēt par to, kā tā alga cēlusies. Jautājums nebija par algas evolūciju, kaķīt, sēdies, divi. Notiekošo pragmatiski un ikvienam saprotami vērtē Guntis Belēvičs: „Situācija ir nevis normāla, bet nenormāla.”
Nākamā atrakcija tiek nosaukta par Rīgas dalīšanu. Es jau domāju, ka viņi četri vienosies, kurš sev ņem Pļavniekus, bet nē – jautājums patiesībā ir par to, kā saliedēt rīdziniekus. Abas kundzes runā par kaut kādiem latviešu valodas pulciņiem, bet Nils U$akovs neatkāpjas no tā, ka „jāturpina pieminekļi”. Vakar novēroju kādu meiteni, kas pēc absinta lietošanas uzturā ieņēma visai monumentālu stāvokli. Domāju, ka viņa sekoja Nila padomam turpināt pieminekļus. Vispār jocīgi – dāmas par to latviešu valodu, Nils par saviem pieminekļiem, Belēvičs saka, ka saliedēšanai svarīgi ir tas, kā mērs uzvedas. Nezinu, nav jau viegls jautājums par to rīdzinieku saliedēšanu. Varbūt mēs visi kopā varētu aizbraukt uz Jūrmalu?
Pietiek runāt, jāsāk strādāt – Rīgas virsaiša amata kandidātiem jāpaņem 2 cilvēki no publikas un jāizdomā, kā bīdīt Ziemeļu tuneļa projektu tā, lai neviens nepamanītu, cik miljoni ievilkti nāsīs kopā ar aso ievziedu smaržu. U$akovs savā komandā paņem nozares profesionāli Ameriku, Belēvičs tiltu būvē kopā ar Stendzenieku. „Kapēc Stendža?” prasa Inga. Šis jautājums mani izbrīna. Kāpēc gan ne? Ja Belēvičš izlemtu Ziemeļu tilta plānu veidot kopā ar Ušakova kaķi vai Pētera Viņķeļa biksēm, tas būtu neliela izbrīna vērts, bet šajā gadījumā žurnālistu pastiprinātā uzmanība Belēviča izvēlētajai komandai šķiet neadekvata. Guntis neapjūk un saka, ka tāda izvēle, jo viņam Ēriks patīk. Cieti! Pēc dažu minūšu pārdomu laika Belēvičs tomēr izlemj, ka viņam šis jautājums besī, un neko neatbild, Ēlertes kundze neķēmojas un ierosina nebomžoties un būvēt to Ziemeļu koridoru pa miljardu, nevis kaut kādam kapeikām (būvniecību visticamāk veiks roboti), Nils sola, ka līdz ar jauno tiltu būs mazāk korķu. Texxxtu redakcijas sapulcē vienbalsīgi nolemts, ka tas gan būtu stulbi, jo uz kā tad kāps dzērāji, ja nebūs korķu? Baiba Broka ir reāls panks, jo beigas izdomā, ka to tiltu īsti nevajag. Pareizi ir! Pirms simt gadiem uz Rīgas mēra amatu kandidēja Aija Poča un viņas galvenais sauklis bija „Go, go, tunelis zem Daugavas!”. Kur viņa ir tagad?
Nākamais temats – Karstie rēķini. Jānis Geste, izdzirdot šo, visticamāk aizkadrā atbrīvojas no saviem pēdējiem apģērba gabaliem. Šoreiz gan runa ir nevis par jautrākajiem Rīgas striptīza klubiem, bet gan par dārgo apkuri. Guntis Belēvičs sāk ar īsu ieskatu būvniecības mākslā: „Ēkas durvis, logi un jumts ir neatņemama ēkas sastavdaļa.” U$akovs atklāj, ka pie visa vainīgs Dombrovskis, jo viņš nerunājot ar saviem kaimiņiem. Sarmīte kārtējo reizi aicina runāt par būtisko – būs lēta nauda, būs lēta nauda! Lēta nauda? Hmm.
Rīdzinieku jautājumi mēriņiem ir tik garlaicīgi, ka to laikā Belēviča kungs sāk sastādīt savu aforismu krājumu un ieraksta tajā atziņu: „Ja gribēsit izdarīt tikai iespējamo, Jūs nespersit ne soli. ”
Tad seksīgā Inga un Gundars sāk piesieties Guntim par to, cik viņam īsti ir piķa. Belēvičs pierāda, ka prot uz sevi paskatīties no malas, jo par sevi sāk runāt trešajā personā. Guntis to, Guntis šito. Guntim prasa, kāpēc tā sanācis, ka viņš nav sapiķojis kaut kādam arhitektam, tas atcērt, ka īsti nezina, kurš kuram parādā. Šai atbildei vajadzētu uzticēties, jo Guntis Belemijs šovakar ar atziņu par to, ka ēkām ir durvis, logi un jumts, ir pierādījis, ka arhitektūra ir viņa lieta. Visnotaļ jautrs džeks.
Pēdējais nopietnais jautājums ir par biznesa vidi Rīgā, un šo tematu ievada viģiks, kurā dejo kāds melnādains kungs. Tas simbolizē ārvalstu investīcijas, kas tomēr izrādās pārāk nopietns temats, tāpēc vairāk par jautro. Jāiedomājas, ka naudas ir pa pillam un uz Rīgas svētkeim var uzaicināt piecus pohujkurus izpildītajus. No sākuma katram jānosauc savi pieci, bet beigās pa pāriem jaizveido kompromisa piecinieks. Protams, Ēlerte tiek salikta kopā ar to kisku U$akovu, un viņu fesitvālā dziedās Elīna Garanča, Alvis Hermanis un U2, un viss tas kodiens risināsies nedēļām ilgi. Visi U2 fani jau tagad gāž riņķī iecirkņus. Tiesa, ņemot vērā vēlo nakts stundu,visticamāk tie ir policijas, nevis vēlēšanu iecirkņi. Tikmēr Alvis Hermanis gan jau vēl aizvien nevar saprast, kāpēc Sarmīte Ēlerte domā, ka Itālija ir vāciski runājoša zeme. Par to, kā arī par Angeles Merkeles un Silvio Berluskoni romānu un visu, kas Tev svarīgs – nakamajā raidījumā „100 g kultūras”! Baiba Broka iegūst cieņu Bīvisa, Batheda, Kirova Lipmana un citu metāla fanu acīs, jo uz Rīgas tusofku aicina arī Skyforger. Plāni par šo festivālu iedvesmo ikvienu – man piezvana draugs, lai nospēlētu koncertu.
Šovs „Lauku sēta” ieiet finiša taisnē, un tie četri sak uzdot jautājumus viens otram. Sarmīte kā parasti grib runāt par būtisko un noskaidrot, kad Nils ir patiesāks – kad jārunā ar Urbanoviču vai tad, kad jārunā ar tām tantēm, kam viņš dod biļetes. Tas ir būtiski. U$akovs kaut ko noburbina un paprasa Belēvičam, vai jāatlaiž kaut kāds Kļaviņš. Šajā mirklī interneta tiešraide pārtrūkst. Pārtrūkst, jo interneta tiešraidelaikam paredzēta līdz vienpadmsitiem, bet, tā kā šiem ļaudīm ir problēmas beigt līdz ar švilpienu, tad viss ir ievilcies. Necieņa pret laiku – to es nespēju piedot. Piemēram, filmā „Neiznīcināmie 2” par problēmu tika uzskatīta 20 sekunžu kavēšanās pāris dienu garā misijā. Re, tāpēc arī Holivudā bojevikus par Rīgas Domi neuzņem. Pofig, ka mums ir Ameriks.
Uz darba pārrunām aicināti pašreizējais Rīgas cars Nils U$akovs, Sarmīte „ runāsim par būtisko” Ēlerte, naciķu Baiba Broka (nejaukt ar JRT Baibu Broku) un Guntis Belēvičs – vienkārši interesants tips. Kā katra sporta spēle šī tiek sākta ar iesildīšanos. Jautrajam četriniekam, vienmērīgi elpojot, jāpasaka pa prikolam. Ar šo uzdevumu vislabāk tiek galā Guntis, kurš par lielāko Rīgas problēmu uzskata skaļos skolu gaiteņus, un Sarmča, kas uzstāj, ka visu vajagot mehanizēt un lētie darbi jāveic robotiem, jo tā tas notiekot tajās stulbajās Ziemeļvalstīs. Tas nozīmē, ka „Ugunsgrēkā” mūždien rūcošais i-Robots nereklamē sevi, bet gan Vienotības vīziju par Skaisto Nākotni. Man personīgi tās Ziemeļvalstis besī, tāpēc katrreiz, kad „Ugunsgrēka” reklāmas pauzēs redzu Vienotības „Urrā, urrā, labklājība un ziemeļi!” reklāmu, es labi nostādītā balsī saku: „Sarmīt, ejiet, lūdzu, dirst!”
Pirmais nopietnais lieliskā četrinieka uzdevums ir noklausīties Pink Floyd albumu „Rīgas tumšā puse” un pateikt, kā jācīnās ar korupciju. Nekādu jaunu ideju nav, ja neskaita U$akova revolucionāro, doktora grāda cienīgo atzinumu: „Piekrītu, ka deputātiem ir jāstrādā.” Ātri vien tiek noskaidrots, ka KNAB darbs priekšvēlēšanu laikā vispār ir tikai un vienīgi politiska izrēķināšanās, tāpēc es ierosinu, ka, lai izslēgtu Tumsas Spēku ietekmi, gan KNAB, gan mentene būtu jāaizklopē 3 mēnešus pirms jebkurām vēlēšanām. Protams, ja tajos kantoros Ēlerte ieviestu savus robotus, tad tā vairs nebūtu problēma, jo robotiem nav jūtu pret U$akovu.
Pēc tam visiem ir jāmin kaut kāda džeka alga. Ēlerte un Broka uzdevuma laikā sarunājas. Par to viņas tiktu izraidītas no matemātikas centralizētā eksāmena, bet šoreiz eksāmena vadītāji Inga un Gundars ir pielaidīgi un par abu dāmu vienādajām atbildēm traci neceļ. Vienīgais, kas mazliet paspēlē drāmās, ir Nils, kurš sāk kaut ko muldēt par to, kā tā alga cēlusies. Jautājums nebija par algas evolūciju, kaķīt, sēdies, divi. Notiekošo pragmatiski un ikvienam saprotami vērtē Guntis Belēvičs: „Situācija ir nevis normāla, bet nenormāla.”
Nākamā atrakcija tiek nosaukta par Rīgas dalīšanu. Es jau domāju, ka viņi četri vienosies, kurš sev ņem Pļavniekus, bet nē – jautājums patiesībā ir par to, kā saliedēt rīdziniekus. Abas kundzes runā par kaut kādiem latviešu valodas pulciņiem, bet Nils U$akovs neatkāpjas no tā, ka „jāturpina pieminekļi”. Vakar novēroju kādu meiteni, kas pēc absinta lietošanas uzturā ieņēma visai monumentālu stāvokli. Domāju, ka viņa sekoja Nila padomam turpināt pieminekļus. Vispār jocīgi – dāmas par to latviešu valodu, Nils par saviem pieminekļiem, Belēvičs saka, ka saliedēšanai svarīgi ir tas, kā mērs uzvedas. Nezinu, nav jau viegls jautājums par to rīdzinieku saliedēšanu. Varbūt mēs visi kopā varētu aizbraukt uz Jūrmalu?
Pietiek runāt, jāsāk strādāt – Rīgas virsaiša amata kandidātiem jāpaņem 2 cilvēki no publikas un jāizdomā, kā bīdīt Ziemeļu tuneļa projektu tā, lai neviens nepamanītu, cik miljoni ievilkti nāsīs kopā ar aso ievziedu smaržu. U$akovs savā komandā paņem nozares profesionāli Ameriku, Belēvičs tiltu būvē kopā ar Stendzenieku. „Kapēc Stendža?” prasa Inga. Šis jautājums mani izbrīna. Kāpēc gan ne? Ja Belēvičš izlemtu Ziemeļu tilta plānu veidot kopā ar Ušakova kaķi vai Pētera Viņķeļa biksēm, tas būtu neliela izbrīna vērts, bet šajā gadījumā žurnālistu pastiprinātā uzmanība Belēviča izvēlētajai komandai šķiet neadekvata. Guntis neapjūk un saka, ka tāda izvēle, jo viņam Ēriks patīk. Cieti! Pēc dažu minūšu pārdomu laika Belēvičs tomēr izlemj, ka viņam šis jautājums besī, un neko neatbild, Ēlertes kundze neķēmojas un ierosina nebomžoties un būvēt to Ziemeļu koridoru pa miljardu, nevis kaut kādam kapeikām (būvniecību visticamāk veiks roboti), Nils sola, ka līdz ar jauno tiltu būs mazāk korķu. Texxxtu redakcijas sapulcē vienbalsīgi nolemts, ka tas gan būtu stulbi, jo uz kā tad kāps dzērāji, ja nebūs korķu? Baiba Broka ir reāls panks, jo beigas izdomā, ka to tiltu īsti nevajag. Pareizi ir! Pirms simt gadiem uz Rīgas mēra amatu kandidēja Aija Poča un viņas galvenais sauklis bija „Go, go, tunelis zem Daugavas!”. Kur viņa ir tagad?
Nākamais temats – Karstie rēķini. Jānis Geste, izdzirdot šo, visticamāk aizkadrā atbrīvojas no saviem pēdējiem apģērba gabaliem. Šoreiz gan runa ir nevis par jautrākajiem Rīgas striptīza klubiem, bet gan par dārgo apkuri. Guntis Belēvičs sāk ar īsu ieskatu būvniecības mākslā: „Ēkas durvis, logi un jumts ir neatņemama ēkas sastavdaļa.” U$akovs atklāj, ka pie visa vainīgs Dombrovskis, jo viņš nerunājot ar saviem kaimiņiem. Sarmīte kārtējo reizi aicina runāt par būtisko – būs lēta nauda, būs lēta nauda! Lēta nauda? Hmm.
Rīdzinieku jautājumi mēriņiem ir tik garlaicīgi, ka to laikā Belēviča kungs sāk sastādīt savu aforismu krājumu un ieraksta tajā atziņu: „Ja gribēsit izdarīt tikai iespējamo, Jūs nespersit ne soli. ”
Tad seksīgā Inga un Gundars sāk piesieties Guntim par to, cik viņam īsti ir piķa. Belēvičs pierāda, ka prot uz sevi paskatīties no malas, jo par sevi sāk runāt trešajā personā. Guntis to, Guntis šito. Guntim prasa, kāpēc tā sanācis, ka viņš nav sapiķojis kaut kādam arhitektam, tas atcērt, ka īsti nezina, kurš kuram parādā. Šai atbildei vajadzētu uzticēties, jo Guntis Belemijs šovakar ar atziņu par to, ka ēkām ir durvis, logi un jumts, ir pierādījis, ka arhitektūra ir viņa lieta. Visnotaļ jautrs džeks.
Pēdējais nopietnais jautājums ir par biznesa vidi Rīgā, un šo tematu ievada viģiks, kurā dejo kāds melnādains kungs. Tas simbolizē ārvalstu investīcijas, kas tomēr izrādās pārāk nopietns temats, tāpēc vairāk par jautro. Jāiedomājas, ka naudas ir pa pillam un uz Rīgas svētkeim var uzaicināt piecus pohujkurus izpildītajus. No sākuma katram jānosauc savi pieci, bet beigās pa pāriem jaizveido kompromisa piecinieks. Protams, Ēlerte tiek salikta kopā ar to kisku U$akovu, un viņu fesitvālā dziedās Elīna Garanča, Alvis Hermanis un U2, un viss tas kodiens risināsies nedēļām ilgi. Visi U2 fani jau tagad gāž riņķī iecirkņus. Tiesa, ņemot vērā vēlo nakts stundu,visticamāk tie ir policijas, nevis vēlēšanu iecirkņi. Tikmēr Alvis Hermanis gan jau vēl aizvien nevar saprast, kāpēc Sarmīte Ēlerte domā, ka Itālija ir vāciski runājoša zeme. Par to, kā arī par Angeles Merkeles un Silvio Berluskoni romānu un visu, kas Tev svarīgs – nakamajā raidījumā „100 g kultūras”! Baiba Broka iegūst cieņu Bīvisa, Batheda, Kirova Lipmana un citu metāla fanu acīs, jo uz Rīgas tusofku aicina arī Skyforger. Plāni par šo festivālu iedvesmo ikvienu – man piezvana draugs, lai nospēlētu koncertu.
Šovs „Lauku sēta” ieiet finiša taisnē, un tie četri sak uzdot jautājumus viens otram. Sarmīte kā parasti grib runāt par būtisko un noskaidrot, kad Nils ir patiesāks – kad jārunā ar Urbanoviču vai tad, kad jārunā ar tām tantēm, kam viņš dod biļetes. Tas ir būtiski. U$akovs kaut ko noburbina un paprasa Belēvičam, vai jāatlaiž kaut kāds Kļaviņš. Šajā mirklī interneta tiešraide pārtrūkst. Pārtrūkst, jo interneta tiešraidelaikam paredzēta līdz vienpadmsitiem, bet, tā kā šiem ļaudīm ir problēmas beigt līdz ar švilpienu, tad viss ir ievilcies. Necieņa pret laiku – to es nespēju piedot. Piemēram, filmā „Neiznīcināmie 2” par problēmu tika uzskatīta 20 sekunžu kavēšanās pāris dienu garā misijā. Re, tāpēc arī Holivudā bojevikus par Rīgas Domi neuzņem. Pofig, ka mums ir Ameriks.
12 komentāri | Komentēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}