Otro nedēļu pēc kārtas iesāku ar kavējumu, kas diemžēl nozīmē to, ka manā textu liecībā šovasar pie uzvedības tiks ievilks trekns "NA". Taču pārējiem kolēģiem tas nes lielu prieku un līksmību, jo atkal būs iemesls iztukšot kādu alkohola pudeli, ko mūsu galvenā redaktore man šajā reizē uzticējusi kopā ar Salvi. Tikmēr textu lasītāji joprojām ir aktīvi - Alīna Apine-Apinīte ieteica pievērsties pēdējo mēnešu preses apzelētajiem notikumiem ap Agneses Zeltiņas meitu Mariju, kura uzsākusi attiecības ar krietni vecāku vīrieti, pametusi mācības vidusskolā un, iespējams, pat ir stāvoklī. Tie visi bijuši pietiekami iemesli žurnāla Lilit lielās intervijas godam, ko mēģināšu Jums, dārgie, analītiski atstāstīt.
Vispār vārds "Marija" kaut kā pieprasa tam drošā tuvumā vēl vienu vārdu - ,piemēram, Olgai ir meita Marija Romija, manā skolā reiz mācījās Marija Jēkabs, vēl ir Svētā Marija un ļoti sen arī seriāls "Vienkārši Marija". Acīmredzot vārds noteicis meitenes likteni (par to, kā vārdi ietekmē cilvēka personību un dzīvesceļu meitene pati runā arī intervijā), jo Marija ir ļoti pretrunīga personība jeb kā man reiz teica kāda homeopāte - ar ambivalentu attieksmi pret dzīvi. Intervijas nosaukums ir "Zeltiņas nekad neiet pareizo ceļu", taču visas sarunas gaitā Marija cenšas mani pārliecināt par to, cik ir pareiza, tīra un gaiša, un tieši tāda, ietērpusies koši baltā kleitā, noraugās arī no fotogrāfijas. Es domāju, ka šāds virsraksts pieprasītu bildi ar iztecējušu skropstu tušu, ogli rokā un atklāsmēm par to, kā 6. klasē pametusi skolu, lai ar rokgrupu dotos iekarot pasaules skatuves. Vai vismaz viņa atklātu ko līdzīgu kā nesen SM, kas eksāmenā uz jautājumu par to, kurš dzīvnieks pārvietojas ar reaktīvu ātrumu, atbildējusi "balodis". Bet varbūt mans priekšstats ir tāds mainstream dumpinieciskums, un šodien neiet pareizo ceļu nozīmē tieši pretējo.
Intervijas gaitā Marija ne tikai vairākkārtīgi nonāk pretrunās ar pateikto, bet arī bez apstājas uzsver, ka ir mīļa, gudra, laba meitene, kura jau savos astoņpadsmit ir sapratusi to, par ko lielākā daļa Lilit lasītāju vispār nekad nebija aizdomājušies. Uzskatu, ka lielā mērā viņas smadzenes izskalojis "apgaismotais meistars" Ošo, kuru meitene vismaz divkārt piesauc sarunas gaitā. Būtu man vispasaules vara, es vispār aizliegtu lasīt sevi izzinošās literatūras cilvēkiem, kuri tāpat kā Marija vēl nekad nav bijuši krogā. Labāk būtu aprobežojusies ar Krēslas grāmatām, kas paveica labu darbu, uzlabojot meitenes angļu valodu un tādā veidā padarot viņu konkurētspējīgāku drastiskajā 21. gadsimta darba tirgū. Ja kā izzinošo literatūru viņa gribētu paņemt manu grāmatu, es tajā ierakstītu pamācību nebārstīt komplimentus pašai par sevi, bet runāt tā, lai citiem tādus nepārprotami nākas izteikt - kaut vai naidā un skaudībā izkliegt kā lāstu pret debesīm.
Marija tik ļoti ir aizrāvusies ar mītu par savu pieaugšanu un "veco dvēseli", kādu daudziem Ošo lasītājiem noteikti tīk sev piedēvēt, ka vēlas, lai pilngadības apliecību dala jau no sešpadsmit gadu vecuma. Krogiem tie būtu svētki, taču Marijai - kārtējā pretruna, jo vēlāk intervijā viņa apgalvo, ka ar saviem vienaudžiem, sevišķi jau džekiem, kas tikai mētā bumbu pa grozu, viņai nav nekā kopīga, jo tie ir sīki lohi. Tad tādu džeku pāris gadu jaunākajiem (ja pieņem, ka ar saviem vienaudžiem viņa domā 18 gadīgos)brāļiem viņa grib piešķirt atļauju legāli pirkt šņabi, pamest valsti un balsot vēlēšanās?
Meitene saka, ka atrasties klubā būtu zem viņas goda, un agrāk viņa vispār klausījusies tikai klasisko mūziku. Savā pamācību grāmatā Marijai es ierakstītu arī to, ka dažkārt atrasties klubā ir tikpat noderīgi kā uzlikt kārtējo Čaikovska skaņdarbu, jo, kā liecina mani personīgie pētījumi, lielākā daļa dzērāju pieaug ātrāk. Un tas taču tieši ir Marijas mērķis - pieaugt, apaudzēt savu veco dvēseli ar vēl vismaz duci gadskārtām, lai tā krunkaina godam var iesoļot kaut kādā veco dvēseļu pansionātā (joks).
Jūs visus droši vien nomoka jautājumus, kādēļ Marija pameta vidusskolu, lai nokļūtu vakarskolā. Berzējat pirkstu kauliņus neziņā, vai iemesls tiešām ir grūtniecība? Nē! Izrādās, Marija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kuru pārciešot, sapratusi, ka izglītības sistēma ir degradējusies. Jo - skolā ar vieglāku mācību procesu un mazākām prasībām viņa tikai iegūtu. Ak, būtu es atkal Marijas vecumā, es skolu pamestu pavisam! Tagad, kā apgalvo Marija, pat daudzi lieto medikamentus, lai izturētu mācību slodzi, tās taču ir gatavās šausmas, un negaidīti uzpeld iemesls, kāpēc mums tik daudz narkomānu - pie tām skolēnus pieradina mācību slodze. Galu galā meitene apgalvo, ka mācīties viņai tomēr patīk, tikai ne zem medikamentiem, ne fizikas un ķīmijas (piedod, SM), un ne ziemā, labāk vasarā, kad saulīte pa logu maigi apspīd tikko ar tinti ievilkto komatu darba burtnīcā "Palīdzi, māsiņ."
Pirmo džeku Marija noskūpstījusi astoņpadsmit gados (tik, cik viņai ir tagad) - iespējams, tas arī ir tas viņas tagadējais draugs, to mēs varam tikai nojaust. Tomēr meitene paspējusi nonākt pie atziņas, ka "Tas ir jāpieņem, ka vīrieši nāk un iet", lai jau nākamajā jautājumā atkal vedinātu mani, lasītāju, tieši uz pretējām domām, sakot: "Sieviete var atrast piepildījumu ar vienu vīrieti mūža garumā." Atkal neko nesaprotu! Marija arī saka, ka nekad nebūs karjeriste, jo grib vismaz trīs bērnus, bet tad atkal: "Es zinu, ka pati varu nopelnīt lielu naudu. Un nopelnīšu." Vai tad, mēģinot tikt pie lielas naudas, var apiet karjerismu? Var jau būt, ka var, jo otrādi taču mēdz būt - es, piemēram, esmu karjeriste bez graša kabatā.
Nu, ko, domāju, ka te es varētu arī beigt. Meitenei jau visā visumā nav ne vainas, droši lasiet interviju un atrodiet tur vielu savām pārdomām. Mans slēdziens - alkohols piešķir astoņpadsmitgadīga bērna apziņai par visu dzīves patiesību zināšanu nelielu vai pamatīgu (atkarībā no izdzertā daudzuma) devu ironijas. Tāda veida ambivalents skatījums cilvēka personībai, manuprāt, ir tikai labvēlīgs. Lai Jums veicas svētkos!
Vispār vārds "Marija" kaut kā pieprasa tam drošā tuvumā vēl vienu vārdu - ,piemēram, Olgai ir meita Marija Romija, manā skolā reiz mācījās Marija Jēkabs, vēl ir Svētā Marija un ļoti sen arī seriāls "Vienkārši Marija". Acīmredzot vārds noteicis meitenes likteni (par to, kā vārdi ietekmē cilvēka personību un dzīvesceļu meitene pati runā arī intervijā), jo Marija ir ļoti pretrunīga personība jeb kā man reiz teica kāda homeopāte - ar ambivalentu attieksmi pret dzīvi. Intervijas nosaukums ir "Zeltiņas nekad neiet pareizo ceļu", taču visas sarunas gaitā Marija cenšas mani pārliecināt par to, cik ir pareiza, tīra un gaiša, un tieši tāda, ietērpusies koši baltā kleitā, noraugās arī no fotogrāfijas. Es domāju, ka šāds virsraksts pieprasītu bildi ar iztecējušu skropstu tušu, ogli rokā un atklāsmēm par to, kā 6. klasē pametusi skolu, lai ar rokgrupu dotos iekarot pasaules skatuves. Vai vismaz viņa atklātu ko līdzīgu kā nesen SM, kas eksāmenā uz jautājumu par to, kurš dzīvnieks pārvietojas ar reaktīvu ātrumu, atbildējusi "balodis". Bet varbūt mans priekšstats ir tāds mainstream dumpinieciskums, un šodien neiet pareizo ceļu nozīmē tieši pretējo.
Intervijas gaitā Marija ne tikai vairākkārtīgi nonāk pretrunās ar pateikto, bet arī bez apstājas uzsver, ka ir mīļa, gudra, laba meitene, kura jau savos astoņpadsmit ir sapratusi to, par ko lielākā daļa Lilit lasītāju vispār nekad nebija aizdomājušies. Uzskatu, ka lielā mērā viņas smadzenes izskalojis "apgaismotais meistars" Ošo, kuru meitene vismaz divkārt piesauc sarunas gaitā. Būtu man vispasaules vara, es vispār aizliegtu lasīt sevi izzinošās literatūras cilvēkiem, kuri tāpat kā Marija vēl nekad nav bijuši krogā. Labāk būtu aprobežojusies ar Krēslas grāmatām, kas paveica labu darbu, uzlabojot meitenes angļu valodu un tādā veidā padarot viņu konkurētspējīgāku drastiskajā 21. gadsimta darba tirgū. Ja kā izzinošo literatūru viņa gribētu paņemt manu grāmatu, es tajā ierakstītu pamācību nebārstīt komplimentus pašai par sevi, bet runāt tā, lai citiem tādus nepārprotami nākas izteikt - kaut vai naidā un skaudībā izkliegt kā lāstu pret debesīm.
Marija tik ļoti ir aizrāvusies ar mītu par savu pieaugšanu un "veco dvēseli", kādu daudziem Ošo lasītājiem noteikti tīk sev piedēvēt, ka vēlas, lai pilngadības apliecību dala jau no sešpadsmit gadu vecuma. Krogiem tie būtu svētki, taču Marijai - kārtējā pretruna, jo vēlāk intervijā viņa apgalvo, ka ar saviem vienaudžiem, sevišķi jau džekiem, kas tikai mētā bumbu pa grozu, viņai nav nekā kopīga, jo tie ir sīki lohi. Tad tādu džeku pāris gadu jaunākajiem (ja pieņem, ka ar saviem vienaudžiem viņa domā 18 gadīgos)brāļiem viņa grib piešķirt atļauju legāli pirkt šņabi, pamest valsti un balsot vēlēšanās?
Meitene saka, ka atrasties klubā būtu zem viņas goda, un agrāk viņa vispār klausījusies tikai klasisko mūziku. Savā pamācību grāmatā Marijai es ierakstītu arī to, ka dažkārt atrasties klubā ir tikpat noderīgi kā uzlikt kārtējo Čaikovska skaņdarbu, jo, kā liecina mani personīgie pētījumi, lielākā daļa dzērāju pieaug ātrāk. Un tas taču tieši ir Marijas mērķis - pieaugt, apaudzēt savu veco dvēseli ar vēl vismaz duci gadskārtām, lai tā krunkaina godam var iesoļot kaut kādā veco dvēseļu pansionātā (joks).
Jūs visus droši vien nomoka jautājumus, kādēļ Marija pameta vidusskolu, lai nokļūtu vakarskolā. Berzējat pirkstu kauliņus neziņā, vai iemesls tiešām ir grūtniecība? Nē! Izrādās, Marija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kuru pārciešot, sapratusi, ka izglītības sistēma ir degradējusies. Jo - skolā ar vieglāku mācību procesu un mazākām prasībām viņa tikai iegūtu. Ak, būtu es atkal Marijas vecumā, es skolu pamestu pavisam! Tagad, kā apgalvo Marija, pat daudzi lieto medikamentus, lai izturētu mācību slodzi, tās taču ir gatavās šausmas, un negaidīti uzpeld iemesls, kāpēc mums tik daudz narkomānu - pie tām skolēnus pieradina mācību slodze. Galu galā meitene apgalvo, ka mācīties viņai tomēr patīk, tikai ne zem medikamentiem, ne fizikas un ķīmijas (piedod, SM), un ne ziemā, labāk vasarā, kad saulīte pa logu maigi apspīd tikko ar tinti ievilkto komatu darba burtnīcā "Palīdzi, māsiņ."
Pirmo džeku Marija noskūpstījusi astoņpadsmit gados (tik, cik viņai ir tagad) - iespējams, tas arī ir tas viņas tagadējais draugs, to mēs varam tikai nojaust. Tomēr meitene paspējusi nonākt pie atziņas, ka "Tas ir jāpieņem, ka vīrieši nāk un iet", lai jau nākamajā jautājumā atkal vedinātu mani, lasītāju, tieši uz pretējām domām, sakot: "Sieviete var atrast piepildījumu ar vienu vīrieti mūža garumā." Atkal neko nesaprotu! Marija arī saka, ka nekad nebūs karjeriste, jo grib vismaz trīs bērnus, bet tad atkal: "Es zinu, ka pati varu nopelnīt lielu naudu. Un nopelnīšu." Vai tad, mēģinot tikt pie lielas naudas, var apiet karjerismu? Var jau būt, ka var, jo otrādi taču mēdz būt - es, piemēram, esmu karjeriste bez graša kabatā.
Nu, ko, domāju, ka te es varētu arī beigt. Meitenei jau visā visumā nav ne vainas, droši lasiet interviju un atrodiet tur vielu savām pārdomām. Mans slēdziens - alkohols piešķir astoņpadsmitgadīga bērna apziņai par visu dzīves patiesību zināšanu nelielu vai pamatīgu (atkarībā no izdzertā daudzuma) devu ironijas. Tāda veida ambivalents skatījums cilvēka personībai, manuprāt, ir tikai labvēlīgs. Lai Jums veicas svētkos!
11 komentāri | Komentēt