kad ar aneti konsti sapratām, ka aizvadītajā nedēļas nogalē mūs gaida divi augstākās raudzes kultūras pasākumi – latvijas eirovīzijas atlase un oskaru balvas pasniegšana - , mums galvā uzsprāga bomba, tāpēc nolēmām katra rakstīt par to, ko vispār nerubījām. anete izteica savas domas par
eirovīziju, bet es septiņas stundas pavadīju kinoteātrī, lai šodien varētu atskaitīties par redzēto. šis raksts nebūs pārpildīts ar viedokli par filmām, jo vienīgā no visām kaut kam nominētajām filmām, ko biju redzējusi, bija „127 stundas”, kura tika rādīta tieši pirms pašas oskaru dalīšanas. filmā viens džeks iekrita spraugā un pēc piecām dienām ar maziņu nazīti nogrieza sev roku. ticamības momenta nebija, jo piecu dienu laikā viņam necik nebija paaugusies bārda. šoreiz ceremoniju vadīja nevis andris freidenfelds, bet gan tas pats džeks ar nogriezto roku, tomēr viņam bija arī viena freda īpatnība – vadītājam bija abas rokas.

oskaru ballīte, protams, sākās ar to, ka visi pastaigājās pa sarkano paklāju smukās un nesmukās kleitās. vissmukākā bija tā aktrise, kas bija tēlojusi bobu dilanu, viņai vārds sākas vai nu ar K, vai nu ar L. aktierus un pārējās nozīmīgās personas sagaidīja un uzrunāja kaut kāds vecis, kā arī viena sieviete, kas spēcīgi atgādināja vismaz deviņdesmitajos tik populāro NBA komandas chicago „bulls” basketbolistu skotiju pipinu.

gan jau daudz neko nerubīju, jo satiktie kinomīļi man „labvakar” vietā varēja teikt „wtf?!”, bet es nevarēju saprast, huj bija vajadzīga tā istabiņa, kurā paralēli balvu pasniegšanai 2 džeki un 2 mindžas sprieda par to, kas būs, un pēc tam, kad jau bija bijis, - par to, kā bija. vienai vecenei ap kaklu bija apsiets taurenis, kurš ļoti atgādināja zviedru seksa mācībfilmā
"sex pa karten" zīmētās taureņu vagīnas, turklāt tāpat kā minētajā filmā, arī šeit kādā mirklī taurenis aizlidoja. tur bija arī vecene, kas it kā bija modes eksperte, taču es vēlētos izteikt hipotēzi, ka viņa bija visvisnesmukāk ģērbtais cilvēks tajā brīdī visā pasaulē. nesapratu, kāpēc tādas izstabiņas rādīšana bija nepieciešama, jo tas tikai atšķaidīja pasākumu.

visus, protams, interesēja labākā aktrise, labākais aktieris, labākais režisors, labākā filma un drusciņ arī otrā plāna aktieris un aktrise, kurus paziņojot, fonā skanēja intara busuļa dziesma "gonki", bet līdz tam bija jāapēd puds sāls par godu labākajam operatora palīga bračkam, labākajam skaņas montētāja pavāram un tml. visiem par balvām bija liels pārsteigums, tik liels, ka izskatījās sūdīgi notēlots. cum on, džeki, neticu, ka, topot nominēti, neesat iztēlojušies situāciju, ka varētu nogrābt to balvu. nav jau kā ieraudzīt smuku vecni un nodomāt, ka nekad nedabūsi.

par smukāko dziesmu kļuva vienīgā, kas nebija „my heart will go on” atrauga, tā bija no multenes „toy story”, par ko prieks, jo es multenes vispār uzskatu par dahuja pārākām, tāpēc vienīgā nominācija, kas manī raisīja vēlmi kaut ko noskatīties, bija tieši labākā muļķika nominācija. visforšākais balvu pasniedzējs bija viens vecis, kas laikam bija tāds holivudas dzīvais ēvalds valters. viņam par visu bija pajāt un viņam arī bija spieķis, ar ko staigāt.

visvairāk balvu dabūja „toy story”, „facebook story”, „inception” un „king`s speech”, es biju domājusi, ka „čornij ļebedj” arī visu ko sagrābsies, bet dabūja balvu tikai par natālijas portmanes sarkanajām, psihajām acīm. no tā fragmenta, ko rādīja visur, kur „čornij ļebedj” bija nominēti, varēja noprast, ka filmas saundtrekā izmantots pētera čaikovska „gulbju balets”, kurš, manuprāt, kaut kādu trentu fucking reznoru, kurš dabūja balvu, saliek vienos vārtos. čaikovskis, protams, ir miris un pēc balvas nebūtu atnācis, bet varēja iedot kaut kādai mazmeita vai kaut kam tādam. bet, cik noprotu, oskari ir tādas kā mtv balvas, kur bieži viena ar kvalitāti sakars ir visai attāls, bet tik un tā prieks, protams, saņemt.

otrā svarīgākā nominācijas aiz labākās multenes bija „original score”, kuru nākamgad novēlu saņemt bīvisam un bathedam, jo viņi jau sen grib noskorot. apmēram tad, kad tā tika paziņota, zālē jau vairāki piedzērušies cilvēki sāka maurot un, iespējams, tāpēc tika aizvākts šmigas tirdziņš.

publika jau bija uzbudināta līdz baltkvēlei, tāpēc īsi pirms septiņiem rītā beidzot bija jāpaziņo tās četras nominācijas, kas visus interesē. par labāko aktieri vajadzēja kļūt džefam bridžesam, jo viņš bija notēlojis normālu pāli, bet sandra bullock oskaru iedeva filam kolinam fārtam, bet to jau visi sen esot zinājuši, par labāko režisoru kļuva stīvens spīlbergs, kas arī nevienam nebija liels pārsteigums, bet labākās filmas godu ieguva „karaļa runa”. tad gan uz skatuves sakāpa visi, kas ceremonijas laikā bija tur gribējuši nokļūt, kaut kāds vecis arī pateicās savam džekam benam. es savukārt gribētu pateikt lielu paldies filmas „127 stundas” galvenajai varonei kārlim biķerniekam par to, ka viņš sagādāja man talonus uz šo neaizmirstamo pasākumu, kuru visticamāk tomēr citus gadus vairs neskatīšos. dahuja garlaicīgāk par eirovīziju. varbūt arī tāpēc, ka skatījos skaidrā.