Ko tieši tas liecina par mani, ka es slimīgi nepanesu cilvēkus, kam nav goda un pašcieņas?
Kāpēc regulāri tādi cilvēki kļūst man tuvi, bet pēc tam, redzot, cik ļoti viņi dara visu, lai sadirstu savu dzīvi un pašcieņu vēl vairāk, mani padara tik traku, ka es nespēju uzturēties viņu tuvumā, lai gan viņi man paliek mīļi un mīlami?
Ir cilvēki, kam ir problēmas, un tādi ir visi, ir cilvēki, kam ir lielākas problēmas, un tādu arī nav maz, ir pat cilvēki ar lielām problēmām, un arī tādu nav maz, un es visus tos spēju pieņemt, bet vēl ir TIE. Kas sevi paši noliek gan vārdos, gan ar darbiem zemāk par zemi, kas uzvedas nicīgi paši pret sevi, kas cenšas būt ciniski, bet patiesībā nemitīgi iekēēji raud, viņi iepinas simts un vienās pazemojošās attiecībās un pat visādu deģenerātu priekšā lien uz vēdera, lai tikai viņus mīlētu. Viņi nav spējīgi veidot funkcionālas attiecības, jo nav spējīgi mainīt sevī neko. Viņi sevi noliek, cik spēdami, apzinās savus trūkumus, bet neko nedara, lai visu to mainītu. Viņiem ir raksturīgs tikai aizmālēt savu iekšējo tukšumu ar ēdienu, miegu, atkarību izraisošām vielām, un vēl ļaunāk - ar to, kas it kā skaitās normāli - visu dienu skatīties seriālus, pievērsties dzīvniekiem, atrast sev kādu vaļasprieku, ko piekopt fanātiskā līmenī, viņi mēģina darīt visu, lai kaut ko aizkrāsotu, un pie tam dara to izcili stereotipiski. Jo stereotipiskāk, jo labāk. Jo vairāk ir redzēts, ka filmās tā cilvēki "risina" problēmas, jo vairāk viņi tā dara.
Viņi pieķeras cilvēkiem, kam viņi patiesībā nav vajadzīgi, vai ļauj sevi izmantot, un tad seko šiem cilvēkiem fanātiskā nolemtībā, pazemojot sevi tikai vēl vairāk un vairāk, lai tikai kāds izrāda kaut mazāko siltumu vai pat dusmas, naidu - tikai kaut ko lai izrāda pret viņiem.
Viņi ir nožēlojamā situācijā, bet 100% atsakās mainīt kaut vienu savu paradumu, lai kļūtu tiešām citu mīlestības cienīgāki.
Nu nav pasaulē, normālā sabiedrībā tās beznosacījuma mīlestības, nu nav! Tāda ir pret svešiniekiem, bet neviens tevi nemīlēs, ja tu nebūsi mīlestības cienīgs. Parasti visi apkārtējie - VISI - redz, kas šiem cilvēkiem būtu jādara, lai viņiem labāk veiktos, lai viņi tiešām kaut ko sasniegtu, lai viņi kādu piesaistītu, bet pienāks pasaules gals, pirms viņi mēģinās kaut ko darīt savā labā, viņi tikai aizmālēs visu, aizlies, aizkrāsos un aizčakarēs.
Es nesaprotu, it kā viņi nevienam tiešā veidā ļaunu nedara, citi dara vēl daudz ļaunākas lietas, bet tieši šos, vai tādus, kam parādās kaut kādas, kaut daļējas pazīmes, es nevaru ciest ne acu galā. Man bieži viņi iepatīkas, jo es saprotu, redzu, ka viņos ir, ko mīlēt, bet viņi sevi noraks drūmā apņēmībā līdz galam.
Nespēju skatīties šo postu.
Un pati nesaprotu - nu kāpēc manī tas izraisa tik šausmīgu, nepanesamu sajūtu, ka es vispār vairs vienā brīdī nespēju kontaktēties?
Kāds ir iemesls tam, ka tieši tādus cilvēkus es reizē piesaistu, un beidzas viss ar to, ka man no viņiem jābēg, lai nesajuktu prātā.
Mīlu, cienu, bet izturēt nevaru.
Nesaprotu, kāpēc tā...
Spogulis?
Ha, ha. Nedomāju gan.

Īsāk - es nespēju paciest grīdaslupatas, nekāda veida, ne no veca T krekla, ne no samta kleitas, ne speciālās, ne no kartupeļu maisa.
Visvairāk nespēju paciest tās, kas ne tikai citiem, bet arī sev pašiem ir grīdaslupatas.
Tikko iedomājos - varbūt pārāk daudz bērnībā esmu tādu redzējusi..?
Varbūt no turienes tā pilnīgā nespēja panest - naids, dusmas, aizkaitinājums, tik ļoti sāpīgā sajūta, kad redzi, ka cilvēks, ko mīli vai vismaz kas ļoti patīk, sevi noliek zemā vietā un neko netaisās arī tajā mainīt?
Varbūt, ka viss tiešām sakņojas bērnībā, kā saka - bērnības trauma.

Smalki. Varbūt aptumsums to man iedeva. Sapratu, kur tam visam kājas aug.
Šis ir maģisks brīdis, kam jūs esat liecinieki trīs (pagaidām trīs) ierakstu garumā. Tas ir kā Buda, kas sēž zem koka un iegūst apgaismību, tikai manā, nebudas līmenī, tas ir kā atrisināt mežonīgi milzīgu Rubika kubiku, kas ir risināts jau vismaz astoņus gadus, mazākā mērā arī jau agrāk.
Es tagad saprotu, kāpēc. Taču es nemaz nezinu - ko tagad man darīt. Sapratu jā...
Tiesa, no tā vieglāk nepalika, vismaz ne šobrīd. Pusstundu noraudāju, un palika tikai arvien sliktāk.
Es vienkārši ļoti labi zinu, ar ko tas viss beidzas. Es to zinu tik labi, ka man šermuļi skrien pār kauliem, kaut ko tādu iedomājoties. Iedomājoties, ka kaut kas tāds varētu notikt ar kādu, ko es mīlu vai kas ir mans draugs. Tā nav normāla negribēšana, lai tā notiek, tās ir instinktīvas, kopš bērna kājas iegūtas, neapvaldāmas šausmas. Tā ir sajūta, kāda cilvēkiem ir no augstuma, no ugunsgrēka, no slīkšanas, kad viņi ir piedzīvojuši kaut ko tādu neaprakstāmi šausmīgu, piemēram, ieguvuši invaliditāti, redzējuši aizejam bojā savus tuviniekus, vai arī, varbūt, mazākā mērā - guvuši tikai milzīgu baiļu šoku, tādu, no kā uz gadu var pazaudēt valodu, vai redzējuši, kā iet bojā šausmīgā, sāpīgā nāve kāds nepazīstams cilvēks. Tas ir tā, kā kad pieaudzis cilvēks, redzot šausmīgo negadījumu atgādinošu notikumu, zaudē sajēgu, sastingts vai bailēs bēg, jo citādi nevar, lai gan šobrīd varbūt nekādu briesmu nav.
Tas ir kaut kas tāds, par ko filmās rāda un grāmatās raksta - kaut kas tāds, ko cilvēks risina visu mūžu, kas ir pilnībā saaudzis ar viņa identitāti un liekas neatdalāms no sevis. Varbūt tas arī tiešām vairs nav atdalāms, varbūt, ka to nevar atrisināt un iegūt mieru. Es pārāk mīlu un pieķeros, un es nedomāju, ka no tā es spēju atradināties, un, ja es mīlu un pieķeros, es nespēju skatīties, kā kāds cilvēks sev kaut ko tādu nodara, jo es redzu, ka viņi nesaprot, ko dara, viņi nezina, kā tas beigsies, bet es ZINU. Es to zinu kā savus 20 pirkstus. Un tas ir mans ļaunākais bieds un manas ļaunākās šausmas.
Patiesībā tas ir saistīts ar to, ko es pasūtīju Visumam šajos pavasara saulstāvjos. Laikam maģija jau notiek, ļoti, ļoti spēcīgā līmenī. Ja jau es nebiju spējusi šo saprast visus tos gadus, domājusi, ka sakne ir kur pilnīgi citur, un tieši tagad man tas ir skaidrs, tad atliek vien cerēt, ka maģija turpināsies, un es sapratīšu, kā man tikt ar šo traumu un tās sekām manā dzīvē galā.
Taču man neliekas, ka tas būs viegli, ak, nē, jo šobrīd visas tās šausmas ir nākušas pār manu galvu vēl daudz lielākā līmenī.

Es nesaprotu, kā citi cilvēki var tā vienkārši pateikt - esmu egoiste un punkts, jā, man vienalga, kas ar citiem notiek, nu un?
Es droši vien neesmu īpaši labāka par citiem cilvēkiem, bet es gribētu būt. Man tā ir ļoti svarīga lieta - tiekties tomēr uz to labo, uz līdzcietību, piedošanu, palīdzēšanu, labsirdību, iecietību.
Nē, man nesanāk, nu labi, dažreiz sanāk, bet kopumā neesmu nekāds spīdeklis, taču es nesaprotu, kā var pats sadzīvot ar to, ka esi... nu, ļauns cilvēks. Teikt vēl to it kā lepojoties. Esmu egoiste un man tā labi. Un smaida.
Es tā nemāku un negribu.
Es tiešām gribu būt - banāli, bet - laba.
Es daru sliktu tad, kad es īsti nesaprotu, jo man daudz kas strādā citādāk, un arī tāpēc daru ļaunu, ka man ir grūti, ļoti grūti, sāp. Tas neko neattaisno, bet es nevaru tā vienkārši aukstasinīgi kādam darīt pāri, jo man tā ir izdevīgi.
Dažreiz gribētos, lai es varētu. Lai man būtu vienalga. Galvenokārt tāpēc, ka pret mani tādas lietas mēdz vērst bez sirdsapziņas pārmetumiem, un man pat izskatās, ka tā ir vieglāk.
Man gribētos, lai man ir vieglāk dzīvot.
*
Kopš ļaunajiem laikiem pagājuši jau vairāki mēneši. Droši var teikt - divi. Pirmo periodu es kaut kā spēju pagulēt, bet tagad manas naktis paiet dīvainā sastingumā. Vismaz snaudas stāvoklī es spēju iegrimt, un tas jau ir kaut kas, bet es īsti aizmiegu tikai pēc saullēkta. Stundām un stundām pavadu pusnomodā, domājot, pa pusei sapņojot.
No rīta es nespēju piecelties, bet nespēju arī pagulēt. Kādas pāris stundas noguļu seklā miegā, bet pamostos jau ap deviņiem vai desmitiem, kaut miegā nogulētas ir tiešām divas, trīs stundas. Staigāju kā zombijs. Ik pa laikam sajūtos normālāk, bet kā gribu sākt ko nopietnu darīt, viss iet pa pieskari. Kad dzēru drapes, spēju vismaz pagulēt, bet miegainība pa dienu nemazinājās, tieši pieauga. Kaut kādā ziņā bija labāk, vismaz naktis nebija tik mokošas, bet pa dienu tāpat bieži ilgstoši nespēju vispār neko padarīt šausmīgas miegainības dēļ, bet, mēģinot pagulēt, tāpat sanāk tikai pussnauda. Lai aizmigtu, vajag snaudā pavadīt trīs, četras stundas.
Izdaru tikai pašu nepieciešamāko, atskaitot normālākas dienas, kas nāk kā izņēmums. Kamēr vēl esmu ar kādu kopā, kaut kā turos pie normālas apziņas, komunikācija ar kādu cilvēku liek man savākties, bet es dienas pavadu vienatnē, un man kaut kā nav stimula, kas liktu savākties. Mēģinu pavingrot, bet ir nereāls bezspēks, kaut kā nespēju atrast neko, kā sevi uzmundrināt un mobilizēt.
Saprotu, ka tas ir psiholoģisks stāvoklis, bet nespēju panest šo vientulību visu dienu mājās viena, vientuļās naktis, kad visu dienu neesmu varējusi ar kādu parunāt, ir vēl šausmīgākas par citām.
Viss man ir labi, kopumā nākotne rādās cerīga un arī pašreiz es jūtos apmierināta, ja tikai spētu savākt savus nervus. Nu nespēju. Tie mēneši bija pārāk šausmīgi, es jūtos laikam kā cilvēks, kam vajag ilgu un smagu rehabilitāciju, bet kam nav ne vismazākās iespējas uz to.
Es zinu, ka esmu vāja un man vajag daudz, bet es tiešām fiziski nespēju savākties normālai dzīvei, lai gan tagad viss ir labi un jūtos pat savā ziņā laimīga.
Tomēr, kad esmu viena, atrodos tikai slimīgā miegainības un pussapņu stāvoklī, nespējot mobilizēties un sākt kaut ko darīt. Cik muļķīgi tā sēdēt un gaidīt, kad paies sasodītā, muļķīgā diena, kad nevienu negaidu mājās, kad nav, kur aiziet pēc garās, tukšās dienas.
Jūtos vainīga pati par savu stāvokli, bet... es sapņoju, tā nemaz nav īstenība, šī dzīve nemaz nav īstenība, tas ir viens nogurdinošs sapnis.
Es nekad neesmu nomodā.

Cik ironiski. Raudamās salvetes ar tādu nosaukumu.
*
Es gribētu spēt atļauties psihoterapeitu. Vairāk tāpēc, ka tas ir cilvēks, kas ir apmācīts klausīties. Kāds, kuram tu vari stāstīt nopietnas un neērtas lietas, un kurš neknosās un visādi neizrāda, ka tu viņu apgrūtini ar savām problēmām. Jā, jā, stāsti, viņi saka, bet knosās un skatās projām, un visādi izrāda, cik ļoti patiesībā neko nevēlas dzirdēt, jo tas ir dziļi un personīgi, un ļoti smagi.
*
Es kādu, kam var stāstīt visu, visu, un kas klausās, un kas kaut vai simulē, bet ļoti labi simulē interesi un to, ka viņš gribētu, no visas sirds gribētu, lai man ir labāk.