tethys_

Īsāk - es nespēju paciest grīdaslupatas, nekāda veida, ne no veca T krekla, ne no samta kleitas, ne speciālās, ne no kartupeļu maisa.
Visvairāk nespēju paciest tās, kas ne tikai citiem, bet arī sev pašiem ir grīdaslupatas.
Tikko iedomājos - varbūt pārāk daudz bērnībā esmu tādu redzējusi..?
Varbūt no turienes tā pilnīgā nespēja panest - naids, dusmas, aizkaitinājums, tik ļoti sāpīgā sajūta, kad redzi, ka cilvēks, ko mīli vai vismaz kas ļoti patīk, sevi noliek zemā vietā un neko netaisās arī tajā mainīt?
Varbūt, ka viss tiešām sakņojas bērnībā, kā saka - bērnības trauma.