tethys_

Smalki. Varbūt aptumsums to man iedeva. Sapratu, kur tam visam kājas aug.
Šis ir maģisks brīdis, kam jūs esat liecinieki trīs (pagaidām trīs) ierakstu garumā. Tas ir kā Buda, kas sēž zem koka un iegūst apgaismību, tikai manā, nebudas līmenī, tas ir kā atrisināt mežonīgi milzīgu Rubika kubiku, kas ir risināts jau vismaz astoņus gadus, mazākā mērā arī jau agrāk.
Es tagad saprotu, kāpēc. Taču es nemaz nezinu - ko tagad man darīt. Sapratu jā...
Tiesa, no tā vieglāk nepalika, vismaz ne šobrīd. Pusstundu noraudāju, un palika tikai arvien sliktāk.
Es vienkārši ļoti labi zinu, ar ko tas viss beidzas. Es to zinu tik labi, ka man šermuļi skrien pār kauliem, kaut ko tādu iedomājoties. Iedomājoties, ka kaut kas tāds varētu notikt ar kādu, ko es mīlu vai kas ir mans draugs. Tā nav normāla negribēšana, lai tā notiek, tās ir instinktīvas, kopš bērna kājas iegūtas, neapvaldāmas šausmas. Tā ir sajūta, kāda cilvēkiem ir no augstuma, no ugunsgrēka, no slīkšanas, kad viņi ir piedzīvojuši kaut ko tādu neaprakstāmi šausmīgu, piemēram, ieguvuši invaliditāti, redzējuši aizejam bojā savus tuviniekus, vai arī, varbūt, mazākā mērā - guvuši tikai milzīgu baiļu šoku, tādu, no kā uz gadu var pazaudēt valodu, vai redzējuši, kā iet bojā šausmīgā, sāpīgā nāve kāds nepazīstams cilvēks. Tas ir tā, kā kad pieaudzis cilvēks, redzot šausmīgo negadījumu atgādinošu notikumu, zaudē sajēgu, sastingts vai bailēs bēg, jo citādi nevar, lai gan šobrīd varbūt nekādu briesmu nav.
Tas ir kaut kas tāds, par ko filmās rāda un grāmatās raksta - kaut kas tāds, ko cilvēks risina visu mūžu, kas ir pilnībā saaudzis ar viņa identitāti un liekas neatdalāms no sevis. Varbūt tas arī tiešām vairs nav atdalāms, varbūt, ka to nevar atrisināt un iegūt mieru. Es pārāk mīlu un pieķeros, un es nedomāju, ka no tā es spēju atradināties, un, ja es mīlu un pieķeros, es nespēju skatīties, kā kāds cilvēks sev kaut ko tādu nodara, jo es redzu, ka viņi nesaprot, ko dara, viņi nezina, kā tas beigsies, bet es ZINU. Es to zinu kā savus 20 pirkstus. Un tas ir mans ļaunākais bieds un manas ļaunākās šausmas.
Patiesībā tas ir saistīts ar to, ko es pasūtīju Visumam šajos pavasara saulstāvjos. Laikam maģija jau notiek, ļoti, ļoti spēcīgā līmenī. Ja jau es nebiju spējusi šo saprast visus tos gadus, domājusi, ka sakne ir kur pilnīgi citur, un tieši tagad man tas ir skaidrs, tad atliek vien cerēt, ka maģija turpināsies, un es sapratīšu, kā man tikt ar šo traumu un tās sekām manā dzīvē galā.
Taču man neliekas, ka tas būs viegli, ak, nē, jo šobrīd visas tās šausmas ir nākušas pār manu galvu vēl daudz lielākā līmenī.