tethys_

Es nesaprotu, kā citi cilvēki var tā vienkārši pateikt - esmu egoiste un punkts, jā, man vienalga, kas ar citiem notiek, nu un?
Es droši vien neesmu īpaši labāka par citiem cilvēkiem, bet es gribētu būt. Man tā ir ļoti svarīga lieta - tiekties tomēr uz to labo, uz līdzcietību, piedošanu, palīdzēšanu, labsirdību, iecietību.
Nē, man nesanāk, nu labi, dažreiz sanāk, bet kopumā neesmu nekāds spīdeklis, taču es nesaprotu, kā var pats sadzīvot ar to, ka esi... nu, ļauns cilvēks. Teikt vēl to it kā lepojoties. Esmu egoiste un man tā labi. Un smaida.
Es tā nemāku un negribu.
Es tiešām gribu būt - banāli, bet - laba.
Es daru sliktu tad, kad es īsti nesaprotu, jo man daudz kas strādā citādāk, un arī tāpēc daru ļaunu, ka man ir grūti, ļoti grūti, sāp. Tas neko neattaisno, bet es nevaru tā vienkārši aukstasinīgi kādam darīt pāri, jo man tā ir izdevīgi.
Dažreiz gribētos, lai es varētu. Lai man būtu vienalga. Galvenokārt tāpēc, ka pret mani tādas lietas mēdz vērst bez sirdsapziņas pārmetumiem, un man pat izskatās, ka tā ir vieglāk.
Man gribētos, lai man ir vieglāk dzīvot.
*
Kopš ļaunajiem laikiem pagājuši jau vairāki mēneši. Droši var teikt - divi. Pirmo periodu es kaut kā spēju pagulēt, bet tagad manas naktis paiet dīvainā sastingumā. Vismaz snaudas stāvoklī es spēju iegrimt, un tas jau ir kaut kas, bet es īsti aizmiegu tikai pēc saullēkta. Stundām un stundām pavadu pusnomodā, domājot, pa pusei sapņojot.
No rīta es nespēju piecelties, bet nespēju arī pagulēt. Kādas pāris stundas noguļu seklā miegā, bet pamostos jau ap deviņiem vai desmitiem, kaut miegā nogulētas ir tiešām divas, trīs stundas. Staigāju kā zombijs. Ik pa laikam sajūtos normālāk, bet kā gribu sākt ko nopietnu darīt, viss iet pa pieskari. Kad dzēru drapes, spēju vismaz pagulēt, bet miegainība pa dienu nemazinājās, tieši pieauga. Kaut kādā ziņā bija labāk, vismaz naktis nebija tik mokošas, bet pa dienu tāpat bieži ilgstoši nespēju vispār neko padarīt šausmīgas miegainības dēļ, bet, mēģinot pagulēt, tāpat sanāk tikai pussnauda. Lai aizmigtu, vajag snaudā pavadīt trīs, četras stundas.
Izdaru tikai pašu nepieciešamāko, atskaitot normālākas dienas, kas nāk kā izņēmums. Kamēr vēl esmu ar kādu kopā, kaut kā turos pie normālas apziņas, komunikācija ar kādu cilvēku liek man savākties, bet es dienas pavadu vienatnē, un man kaut kā nav stimula, kas liktu savākties. Mēģinu pavingrot, bet ir nereāls bezspēks, kaut kā nespēju atrast neko, kā sevi uzmundrināt un mobilizēt.
Saprotu, ka tas ir psiholoģisks stāvoklis, bet nespēju panest šo vientulību visu dienu mājās viena, vientuļās naktis, kad visu dienu neesmu varējusi ar kādu parunāt, ir vēl šausmīgākas par citām.
Viss man ir labi, kopumā nākotne rādās cerīga un arī pašreiz es jūtos apmierināta, ja tikai spētu savākt savus nervus. Nu nespēju. Tie mēneši bija pārāk šausmīgi, es jūtos laikam kā cilvēks, kam vajag ilgu un smagu rehabilitāciju, bet kam nav ne vismazākās iespējas uz to.
Es zinu, ka esmu vāja un man vajag daudz, bet es tiešām fiziski nespēju savākties normālai dzīvei, lai gan tagad viss ir labi un jūtos pat savā ziņā laimīga.
Tomēr, kad esmu viena, atrodos tikai slimīgā miegainības un pussapņu stāvoklī, nespējot mobilizēties un sākt kaut ko darīt. Cik muļķīgi tā sēdēt un gaidīt, kad paies sasodītā, muļķīgā diena, kad nevienu negaidu mājās, kad nav, kur aiziet pēc garās, tukšās dienas.
Jūtos vainīga pati par savu stāvokli, bet... es sapņoju, tā nemaz nav īstenība, šī dzīve nemaz nav īstenība, tas ir viens nogurdinošs sapnis.
Es nekad neesmu nomodā.