tethys_

Ko tieši tas liecina par mani, ka es slimīgi nepanesu cilvēkus, kam nav goda un pašcieņas?
Kāpēc regulāri tādi cilvēki kļūst man tuvi, bet pēc tam, redzot, cik ļoti viņi dara visu, lai sadirstu savu dzīvi un pašcieņu vēl vairāk, mani padara tik traku, ka es nespēju uzturēties viņu tuvumā, lai gan viņi man paliek mīļi un mīlami?
Ir cilvēki, kam ir problēmas, un tādi ir visi, ir cilvēki, kam ir lielākas problēmas, un tādu arī nav maz, ir pat cilvēki ar lielām problēmām, un arī tādu nav maz, un es visus tos spēju pieņemt, bet vēl ir TIE. Kas sevi paši noliek gan vārdos, gan ar darbiem zemāk par zemi, kas uzvedas nicīgi paši pret sevi, kas cenšas būt ciniski, bet patiesībā nemitīgi iekēēji raud, viņi iepinas simts un vienās pazemojošās attiecībās un pat visādu deģenerātu priekšā lien uz vēdera, lai tikai viņus mīlētu. Viņi nav spējīgi veidot funkcionālas attiecības, jo nav spējīgi mainīt sevī neko. Viņi sevi noliek, cik spēdami, apzinās savus trūkumus, bet neko nedara, lai visu to mainītu. Viņiem ir raksturīgs tikai aizmālēt savu iekšējo tukšumu ar ēdienu, miegu, atkarību izraisošām vielām, un vēl ļaunāk - ar to, kas it kā skaitās normāli - visu dienu skatīties seriālus, pievērsties dzīvniekiem, atrast sev kādu vaļasprieku, ko piekopt fanātiskā līmenī, viņi mēģina darīt visu, lai kaut ko aizkrāsotu, un pie tam dara to izcili stereotipiski. Jo stereotipiskāk, jo labāk. Jo vairāk ir redzēts, ka filmās tā cilvēki "risina" problēmas, jo vairāk viņi tā dara.
Viņi pieķeras cilvēkiem, kam viņi patiesībā nav vajadzīgi, vai ļauj sevi izmantot, un tad seko šiem cilvēkiem fanātiskā nolemtībā, pazemojot sevi tikai vēl vairāk un vairāk, lai tikai kāds izrāda kaut mazāko siltumu vai pat dusmas, naidu - tikai kaut ko lai izrāda pret viņiem.
Viņi ir nožēlojamā situācijā, bet 100% atsakās mainīt kaut vienu savu paradumu, lai kļūtu tiešām citu mīlestības cienīgāki.
Nu nav pasaulē, normālā sabiedrībā tās beznosacījuma mīlestības, nu nav! Tāda ir pret svešiniekiem, bet neviens tevi nemīlēs, ja tu nebūsi mīlestības cienīgs. Parasti visi apkārtējie - VISI - redz, kas šiem cilvēkiem būtu jādara, lai viņiem labāk veiktos, lai viņi tiešām kaut ko sasniegtu, lai viņi kādu piesaistītu, bet pienāks pasaules gals, pirms viņi mēģinās kaut ko darīt savā labā, viņi tikai aizmālēs visu, aizlies, aizkrāsos un aizčakarēs.
Es nesaprotu, it kā viņi nevienam tiešā veidā ļaunu nedara, citi dara vēl daudz ļaunākas lietas, bet tieši šos, vai tādus, kam parādās kaut kādas, kaut daļējas pazīmes, es nevaru ciest ne acu galā. Man bieži viņi iepatīkas, jo es saprotu, redzu, ka viņos ir, ko mīlēt, bet viņi sevi noraks drūmā apņēmībā līdz galam.
Nespēju skatīties šo postu.
Un pati nesaprotu - nu kāpēc manī tas izraisa tik šausmīgu, nepanesamu sajūtu, ka es vispār vairs vienā brīdī nespēju kontaktēties?
Kāds ir iemesls tam, ka tieši tādus cilvēkus es reizē piesaistu, un beidzas viss ar to, ka man no viņiem jābēg, lai nesajuktu prātā.
Mīlu, cienu, bet izturēt nevaru.
Nesaprotu, kāpēc tā...
Spogulis?
Ha, ha. Nedomāju gan.